Ērika ilgus gadus aprūpējusi par sevi vārgākus pensijas vecuma ļaudis, daudziem palīdzējusi un ar savu enerģisko darbošanos Siguldā bijusi un joprojām ir piemērs gados jaunākiem senioriem.
Priecājas par katru dienu
«Kā ir, tā ir jādzīvo,» sarunas laikā vairākkārt noteic Ērikas kundze. «Es neuzskatu, ka man būtu izdevusies dzīve. Nav kuplas ģimenes. Gandrīz visi draugi jau aizsaulē. Re, no 24 klasesbiedriem tikai daži vairs esam palikuši...» 1943. gadā ģimnāzijas izlaidumā uzņemto fotogrāfiju rāda Ērika Vītola. «Dzīvē būtu gribējies bērnus, mazbērnus... Lai vecumdienās nav jājūtas vientuļi. Bet ko tas līdzēs, ja raudzīšos pagātnē, analizēšu vai skumšu? Katram savs liktenis nolikts. Kā ir, tā jādzīvo. Un jāpriecājas par katru dienu šai saulē,» bez rūgtuma balsī saka Ērikas kundze.
Visa viņas dzīve pagājusi Siguldas pusē. «Esmu īsta siguldiete, dzimusi vienā dienā ar Hitleru. Par to mani daudzreiz dzīvē apcēluši -šodien jau Hitleram dzimšanas diena,» gardi nosmejot, Ērika Vītola neļaunojas. Tēvs bijis mūrnieks, Ērika mammai vienīgā meita. Pabeigusi Līgatnes pamatskolu, iestājusies Siguldas ģimnāzijā, ko pabeigusi kara laikā. «Tālāk neesmu mācījusies, jo kara laikā bijām bēgļu gaitās. Slēpāmies jaunsaimniecībā pie mammas vecākiem netālu no dzirnavām - Bedrītēs. Bet nepavisam nebija mierīgi, jo taisni pāri nāca frontes līnija. Nodedzināja visas apkārtējās mājas, mēs bēgām gar Gaujmalu atpakaļ uz Siguldu. Vecmammas māja palika. Kad no Siguldas atgriezāmies pie vecmammas, pie mājas viss lauks bija ar kritušajiem - tas man vēl šobaltdien acu priekšā. Pilns ar vāciešiem, krieviem...» atminas Ērika. Apšaudes laikā viņas mammu ievainoja - kāja bija jāamputē. «Tā arī visa dzīve pie mammas palika, aprūpēt vajadzēja. Tēvs arī slimoja.»
Pēc kara Ērika sākusi strādāt Remontceltniecības iecirknī. «Sākumā visu ko darīju, bet vēlāk jau biju kasiere. Braukāju apkārt - nauda koferī, ne apsardzes, nekā, un nebija bail!» 1946. gadā Ērika iepazinusies ar Aleksandru Lāci. «Viņš bija aizsargu organizācijā, 1941. gadā tika izsūtīts, pēc kara atgriezās. Tās šausmas, ko viņš pārdzīvoja Vjatkas lēģerī, tās es no stāstiem zināju, it kā pati to būtu piedzīvojusi. Tā mēs iepazināmies, un tā 40 gadus kopā nodzīvojām. Viņš bija ļoti akurāts un zolīds,» stāsta Ērikas kundze. Izsūtījumā pavadītie gadi dzīvesbiedram gan tika iedragājuši veselību, tāpēc Ērikai nav kuplas ģimenes.
Miera nav nekur
Remontceltniecības iecirknī Ērika Vītola nostrādājusi līdz pat aiziešanai pensijā, bet pēc tam sākusi aprūpēt vecos ļaudis. Arī 90. gadu sākumā, iesaistoties Siguldas pensionāru biedrībā, uzņēmusies rūpes par tiem, kas vieni un kam klājas grūtāk. «Kamēr varu, tikmēr palīdzu arī citiem,» noteic Ērika. Bet tā joprojām nav vienīgā viņas nodarbošanās. «Man taču miera nav nekur,» saka seniore, rādot papīra lapu ar sabiedrisko aktivitāšu sarakstu - koris, Daugavas vanagi, Sarkanais Krusts, Austrijas draugu kopa... «Senioru korī dziedu jau 19 gadu! Esmu tur vecākā dziedātāja. Nupat aizvadītie man bija trešie Dziesmu svētki. Korī esmu dziedājusi no mazām dienām, tā mana lielākā sirdslieta,» stāsta Ērika. «Visjaukākā sajūta bija Ķīpsalā, kad kopā bijām visi senioru kolektīvi. Jā, bija grūti, bet reizē arī pacilājoši. Tur mēs, seniori, jutāmies kā tāda vienota saime. Kā ģimene.»
Kur seniore rod enerģiju tik daudzām aktivitātēm? «Pēc dabas esmu aktīva. Sports vienmēr paticis - atceros, vidusskolā trīs metrus tāllēkšanā lecu. Skolas laikā slēpoju. Arī tagad daudz kustos un staigāju. Kopš 1991. gada dzīvoju viena, tāpēc ir jāiet, jādarbojas kaut kur! Nevar taču noslēgties savā istabā. Un es eju. Garlaicīgi man nav,» nosaka Ērika. Arī rokdarbi seniorei patīk, jo īpaši baltie darbi ar linu audumu. «Bezgala smalki tie darbi, pacietību gan vajag, bet pati esmu akurāta un precīza, tās man raksturīgākās īpašības,» atzīst Ērika.
Neesmu kritizētāja
«Esmu augusi tādā laikā, kad ar vienu kleitiņu jānostaigā visi ģimnāzijas gadi. Visu dzīvi esmu smagi strādājusi, protu visus lauku darbus. Manā jaunībā viss bija citādi, bet es nemēdzu salīdzināt tos laikus ar mūsdienām. Neesmu kritizētāja - ko tas dod? Mana kaimiņiene ir kritizētāja un viņa neiet nekur. Es eju visur un nekritizēju,» savu attieksmi pret dzīvi raksturo Ērika Vītola. Par pensiju viņa nesūdzas. Gadu pirms aiziešanas pensijā, lai tā sanāktu lielāka, Ērika aizgājusi strādāt uz gateri. «Man patika - tur aizejot, viss smaržoja pēc sveķiem! Man gan nebija nekādas profesijas, strādniekus sadalīja pēc kategorijām un man bija tā zemākā. Biju kopā ar vīriem, kas pārzināja dēļu spundēšanu, ēvelēšanu - iemācījos visu un nopelnīju vairāk! Nopelnīju pilnu pensiju, vēl klāt pielika piemaksu par ilggadību. Tagad saņemu 167 latus. Tā tomēr ir laba pensija,» uzskata Ērika.
Vai ir kādi sapņi, vēlmes, ko seniore gribētu vēl pagūt šai dzīvē? «Par to vairs nedomāju. Kura diena nodzīvota, tā ir laba. Esmu ļoti pieticīgi augusi, tāpēc tagad varu ar visu iztikt,» apgalvo Ērika Vītola. «Dzīve ir jāpieņem tāda, kāda tā ir. Ar kāpumiem, kritumiem, ar tās labajiem brīžiem un sliktajiem. Jo tā nekad nebūs, ka viss ies gludi. Tikai nevajag sēdēt vienam, ir jāiet, jāiesaistās, tad nebūs laika domāt par bijušo. Mani jau korī apceļ: «Paskat, kā Roberts Zuika diriģē, tam jau ir 100 gadu, bet tev tikai 90.» Lielus mērķus gan vairs neizvirzu. Aizeju pie savas dakteres - viņa mani apbrīno, ka tik labi turos. Deviņdesmit gados galvenā ir veselība - ja tā ir, tad viss labi.»»