Arodbiedrību savienības dalīborganizāciju kongress notiks septīto reizi, un tajā tiks pārspriestas gan aktualitātes nodarbinātības jomā, gan pārvēlēta arodbiedrību vadība.
Arodbiedrību savienība tikai nupat sasniegusi savu pilngadību - tā dibināta 1990. gadā, tāpēc uz citu Rietumeiropas, īpaši Skandināvijas, valstu fona Latvijas arodbiedrības izskatās nepieredzējušas. «Valstis, kurās arodbiedrības ir vājākas, pārsvarā ir Austrumeiropas valstis, kurās uzreiz varu pateikt, ka arodbiedrību spēks un varēšana nerodas vienā tādā plikā vietā, ka sanāk kopā trīs cilvēki un nolemj izveidot arodbiedrību un viņa uzreiz ir spēcīga. Tā tas diemžēl nav, arodbiedrībai sava varēšana jāpierāda samērā ilgā laika posmā,» pārliecināts P. Krīgers. Viņš uzsver, ka Rietumeiropā arodbiedrībām bijusi liela demokrātiskās darbības pieredze, turklāt palīdzējis arī fakts, ka pie varas bijuši tām draudzīgie sociāldemokrātiskie spēki.
Piemērs Zviedrija
Kā spilgtāko arodbiedrību un sociāldemokrātu sadarbības piemēru P. Krīgers nosauc Zviedriju, kur pie varas ilgu laiku bijusi sociāldemokrātiskā partija. Šajā laikā arodbiedrības paspējušas uzkrāt spēkus, jo veiksmīgi tika sakārtota Zviedrijas likumdošana, turklāt tās tikušas arī pie solīdu peļņu nesošiem īpašumiem. «Mūsu likumi diemžēl nav sakārtoti, jo mums pie varas nekad nav bijuši sociāldemokrāti, tā ka arodbiedrību intereses augstākajā likumdevējinstitūcijā nekad nav tikušas cienītas un ievērotas. Visi tie labumi un likumi, kas ir šobrīd pieņemti attiecībā uz strādājošiem cilvēkiem, faktiski ir izcīnīti un panākti ar ļoti lieliem kompromisiem,» pauž P. Krīgers. Viņš pieļauj, ka, no vienas puses, arodbiedrību ietekme uz procesiem Latvijā varētu būt lielāka, no otras - ja arodbiedrības nebūtu vispār, likumi un iedzīvotāju ienākumi daudzos gadījumos rādītos ievērojami tumšākos toņos.
Līdzīgās domās ir eiroparlamentārietis Roberts Zīle, sakot, ka sociāldemokrātiska spēka trūkums Latvijas politikā ir būtiska nepilnība, kas apgrūtina arī arodbiedrību politiskās ietekmes iespējas. «Arodbiedrībām īsti nav partnera, jo saukt Saskaņas centru par īstu sociāldemokrātisku partiju laikam nevar, jo tā tomēr balstās uz etniskiem principiem,» uzskata R. Zīle. Arī LBAS priekšsēdis P. Krīgers Saskaņas centru par patiesiem sociāldemokrātiem Eiropas izpratnē neuzskata, jo partijā, viņaprāt, ir liela kapitāla ietekme.
Nevēlas būt biedri
Jo skaitliski lielāka arodbiedrība, jo tā spēcīgāka, tomēr daudzi Latvijas strādājošie arodbiedrībās stāties nevēlas - ir vēl viens secinājums, kas mazina arodbiedrību lomu. «Mums ir tāda interesanta situācija, cilvēki labprāt nāk, ļoti daudz konsultējas. Bet viņi negrib biedroties,» saka P. Krīgers. Viņš pieļauj, ka cilvēki ir pārāk lieli individuālisti un, iespējams, viņus atbaida arī biedru naudas maksāšana. Taču pat tajās arodbiedrībās, kurās biedru naudai netiek pievērsta uzmanība, neizdodas apvienot visus nozarē strādājošos.
Uz to kā trūkumu norāda arī sociologs Arnis Kaktiņš, sakot, ka arodbiedrības pēc būtības ir sava veida spiediena instruments. «Tas būtu ļoti efektīvs spiediena instruments, ja vajadzības gadījumā viņi spētu piecelt kājās lielu skaitu savu biedru, sarīkot skaļus streikus un šādā veidā nodemonstrēt savus muskuļus. Viņi to ir vairākkārt mēģinājuši darīt, tomēr tas ir iznācis ne pārāk pārliecinoši,» uzskata sociologs.
Savukārt Sandra Veinberga, Rīgas Starptautiskās ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolas asociētā profesore, cilvēku nevēlēšanos iesaistīties arodbiedrībās saista ar problēmām, kas palikušas mantojumā vēl no Padomju Savienības. «Mēs nākam no tādas egocentriski iebaidītu cilvēku Padomju Savienības, kur cilvēki viens no otra baidījās un domāja tikai par savu personīgo labumu un kā izsisties uz augšu,» apgalvo profesore.
Lika aiziet Kalvītim
LBAS priekšsēdētājs P. Krīgers skaidro, ka, par spīti visam, viņa darbības laikā izdevies panākt trīs būtiskas lietas. Pirmkārt, tie ir grozījumi Satversmē par tiesībām tautai atlaist Saeimu. Lai gan uz arodbiedrību organizēto referendumu atnākušo cilvēku skaits nav varējis nodrošināt kvorumu, Saeimas deputāti pēc tam bija spiesti diskutēt un šos grozījumus Satversmē pieņemt. Otrkārt, arodbiedrību spiediena rezultātā atkāpās premjerministrs Aigars Kalvītis, kurš pats šādu iemeslu esot atzinis. Treškārt, LBAS krīzes gados izdevies saglabāt zināmu līdzsvaru starp strādājošo interesēm un valdības cenšanos «visu gāzt un griezt vienā dienā un vienā virzienā».
Tāpat P. Krīgers uzsver sasniegto kopdarbā ar citām organizācijām. Tā, piemēram, arodbiedrības vienojušās ar Latvijas Darba devēju konfederāciju, Latvijas Pašvaldību savienību un Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru par kopēju viedokli jautājumā par Satversmes 81. panta atcelšanu.