gadā ar mērķi apzināt Latvijas vēsturei nozīmīgu dokumentāro mantojumu un veicināt tā saglabāšanu, pieejamību, pētniecību un atpazīstamību. «Ar lielām sirdssāpēm» no daudziem tūkstošiem fotonegatīvu nominācijai atlasītie uzņēmumi izdarīti Pieminekļu valdes organizēto etnogrāfisko ekspedīciju laikā no 1924. līdz 1931. gadam.
Šajā periodā Liepājas, Rēzeknes, Ludzas, Daugavpils, Ilūkstes, Cēsu, Madonas, Kuldīgas, Tukuma un Talsu apriņķos tika dokumentētas latviešu tradicionālās prasmes un dzīvesveids, un šobrīd šie fotonegatīvi ataino sen zudušu kultūrrealitāti - pasauli, ko izpostīja Otrais pasaules karš un kas vēlāk padomju okupācijas gados, kad dibināja kolhozus, izmainījās neatgriezeniski. «Atmiņas ietilpība katram attēlam ir ļoti dziļa,» akcentē LNVM direktora vietniece krājuma darbā Anita Meinarte. Viņas kolēģe rāda nākamo attēlu un atklāj kādu niansi: «Šajā uzņēmumā var redzēt, ka bērnam pat pusdienošanas laikā bija jāstāv kājās.»
Studentu ekspedīcijas
Kopumā Latvijas Nacionālā vēstures muzeja Vēstures departamenta Fotonegatīvu krājumā ir ap 140 000 vienību, no kurām 53 600 ir tapušas dažādās Pieminekļu valdes organizētās ekspedīcijās laika periodā no 1924. līdz 1944. gadam. Fotonegatīvi glabājas speciāli pasūtītos skapjos, tie katrs ir ielikti atsevišķā bezskābes papīra aploksnē, lai maksimāli saudzētu stikla plašu virsmu, un ievietoti bezskābes kartona kastītēs, kas netiek līmētas. «Līmei var būt dažādi piemaisījumi, kas var radīt kaitīgu ietekmi, tādēļ tās tiek locītas,» paskaidro Anita Meinarte un piebilst, ka tiek darīts viss nepieciešamais, lai šie fotonegatīvi saglabātos nākamajām paaudzēm.
«Akmenī izkaļ caurumu, ieber pulveri un spridzina,» par vienā no uzņēmumiem saglabāto darbību - lauka attīrīšanu no milzīgajiem laukakmeņiem - stāsta Gunita Baumane un norāda, ka katram no tiem nāk līdzi tā dēvētā fotonegatīva pase. Tajā ir uzrādīts, kas, kur, kad ir fotografēts un kas to ir darījis - Pieminekļu valdes ekspedīcijās šis pienākums tika uzticēts Latvijas Mākslas akadēmijas un Latvijas Universitātes Arhitektūras fakultātes studentiem, kuri pirms tam tika atbilstoši apmācīti un pēc tam, «bruņojušies» ar zīmuļiem, bloknotiem, mērlentēm, fotoaparātiem, devušies ekspedīcijās. Pirmajos gados uzsvars ticis likts uz zīmējumiem, jo tie izsakot vairāk nekā fotogrāfija, bet pēc tam šis uzskats pilnībā mainījies.
Romantikas pilns laiks
«Tajā laikā cilvēki fotografēšanos uztvēra kā svētkus, kad uzvilka savas labākās goda drēbes, bet šajos uzņēmumos ir redzama dabīgā vide - nekas netika īpaši izskaistināts,» apgalvo Gunita Baumane, piemēram, 1924. gadā Liepājas apriņķī ir nofotografēta trūcīgu lauku ļaužu saimniecība, viņu iedzīve un bērni no ilgas valkāšanas nodilušās un vairakkārt lāpītās drēbēs. Pirms katras ekspedīcijas tikušas izstrādātas īpašas instrukcijas, kam jāpievērš uzmanība - sākumā tās bijušas ļoti vispārīgas, ar laiku instrukcijas kļuvušas arvien detalizētākas, «1928. gadā tā sastāv jau no 834 norādēm». Palielinoties ekspedīcijas dalībnieku pieredzei, uzņēmumi gadu no gada kļuvuši arvien kvalitatīvāki.
Taču tas nav bijis tikai šo jauno cilvēku izaugsmes brīdis. «Tas bija arī romantikas pilns laiks,» uzskata Anita Meinarte, jo tie, kuri vienreiz devušies ekspedīcijā, nākamgad vēlējušies to atkārtot. «Kur vietējie piedāvāja nakšņot, tur arī nakšņoja - lielākoties klētsaugšā uz siena,» zina stāstīt Gunita Baumane un piebilst, ka līdzekļi šīm Pieminekļu valdes organizētajām ekspedīcijām ir bijuši visai ierobežoti. Fotonegatīvi bieži tika attīstīti pat pagrabos, jo bija nepieciešama tumša telpā. Vienā apriņķī ekspedīcijas dalībnieki pavadījuši apmēram divus mēnešus, kas ļāvis daudziem procesiem izsekot no sākuma līdz beigām - piemēram, no zāles pļaujas un izkapts asināšanas līdz pat siena kraušanai šķūnī.
Daudzveidīgā Latvija
«Tas bija laiks, kad dzīve nebija tik steidzīga un cilvēki visu darīja lēnām, izbaudot procesu,» teic Gunita Baumane. Tieši šī nesteidzība ir ļāvusi izdarīt desmit uzņēmumu tādā noslēgtā pasākumā kā čigānu (šodien - romu) salidojums, «ekspedīcijas dalībniekam Aloizijam Borbaļam izdevās iegūt viņu uzticību». Muzeja pārstāve norāda, ka fotonegatīvos ir izdevies fiksēt Latvijā dzīvojošu mazākumtautību dzīvesveidu, parādot tā laika Latvijas daudzveidību. Savukārt paaudžu atšķirības izpaužas sirmu vīru krunkotajās sejās un mazuļu acīs. «Cik viņš lepns, ka prot vadīt zirgu,» uz vienu no bērniem vērš uzmanību Gunita Baumane un piebilst, ka būtu ļoti interesanti uzzināt, kā šo cilvēku dzimtu likteņi ir veidojušies tālāk.
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pārstāve Anita Meinarte sarunas beigās norāda, ka UNESCO programmas Pasaules atmiņa Latvijas nacionālā reģistra nominācija Tradicionālo prasmju un dzīvesveida dokumentēšana Pieminekļu valdes 1924. - 1931. gada ekspedīciju fotonegatīvos ir ļoti augsta atzinība ne tikai muzejam, bet arī visiem tiem cilvēkiem, kuri radījuši šo nozīmīgo vizuālās izziņas avotu. Nominācija ir kā ķirsis uz Izglītības ministrijas Pieminekļu valdes deviņdesmitgadu jubilejas tortes un atgādinājums par tās nozīmīgo ieguldījumu Latvijas kultūrvēstures procesu dokumentēšanā.