Mums privātā sektora pasūtījumu portfelis vispār ir neliels, esam koncentrējušies uz valsts un pašvaldību pasūtījumiem. Bet, plašākā kontekstā raugoties, ir cilvēki, kuri Latvijā nopērk dzīvokli vai māju, lai viņiem būtu Šengenas vīza, bet ir citi, kuri šeit investē. Ar investīcijām nenoliedzami saistīta būvniecības nākotne. Eiro ieviešanai būs superpozitīvs efekts attiecībā uz investīciju piesaisti Latvijai. Pāreja uz eiro nozīmē, ka tirgus Latvijā kļūst drošāks, un tas ir vislabākais signāls investoriem. Neatkarīgi no tā, vai investori būvēs rūpnīcu vai biroju, būvniekiem būs darbs. Atgriežoties pie uzturēšanās atļaujām, tas ir politisks jautājums, par kuru jādiskutē politiķiem. 145 miljonus latu ar termiņuzturēšanās atļaujām valsts ir ieguvusi, bet, kā tas ietekmējis mūsu nacionālo identitāti, jāizvērtē.
Būvniecības nozares uzņēmējs Dienai savulaik teica, ja gribētu paplašināt darbību, būtu grūti Latvijā atrast pat 200 darbinieku. Kāda ir jūsu pieredze, arī trūkst darbinieku?
Šis uzņēmējs ir optimists, jo pat 20 speciālistu būtu grūti atrast. Problēma saistīta tieši ar speciālistu trūkumu. Patlaban Latvijā ir samērā liels bezdarbs, bet darba devēji nevar atrast darbiniekus. Liela daļa - protams, ne jau visi, - bezdarbnieku tieši tāpēc ir bez darba, ka viņiem nav profesijas, nav iemaņu, prasmju un pieredzes. Pēc mazkvalificētiem darbiniekiem pieprasījums ir neliels, turpretī speciālistu trūkst. Profesionāļiem, kas palikuši Latvijā, ir siltas, labas darbvietas, viņi deg par savām darbvietām un darba devēji deg par viņiem. Savukārt tie speciālisti, kuriem ir labas angļu valodas zināšanas, dodas uz ārvalstīm un tur spēj veiksmīgi konkurēt darba tirgū, bet jauno speciālistu sagatavošanas laiks Latvijā ir ilgs, it sevišķi inženiertehniskajā jomā.
Latvijā izstrādāts reemigrācijas plāns. No uzņēmēja viedokļa raugoties, plaša reemigrācija ir iespējama?
Par atgriešanās pabalstu? Nevajag mākslīgi radīt, kā mēdz teikt, vētrainas darbības iespaidu. Latvijā neatgriezīsies cilvēki, kuriem, ārvalstīs strādājot, klājas labi, tikai tāpēc, ka viņiem piedāvās atgriešanās pabalstu. Latvijā atgriežas galvenokārt tie, kuri ārvalstīs nav iedzīvojušies. Protams, ir izņēmumi, bet valdošā tendence ir tāda, kā minēju. Cilvēki aizbrauca prom no Latvijas tāpēc, ka ārzemēs varēja labāk nopelnīt, un viņi atgriezīsies tikai ar tādu pašu motīvu - ja te, Latvijā, varēs nopelnīt vairāk nekā citās valstīs.
Tātad, kamēr Latvijas algas nevar konkurēt ar Rietumeiropas un Ziemeļvalstu algām, nevaram cerēt uz reemigrāciju?
Nevaram. Bet kā lai mēs paaugstinām algas, ja mums iepirkumu konkursos tiek prasīta zemākā cena? Jāsaka gan, ka pamazām Latvijā tieši būvniecības nozarē algas kāpj un šī gada laikā lielākais cenu kāpuma rādītājs būvniecībā ir tieši darbaspēka izmaksas. Cenu nosaka pieprasījums - ja speciālistu trūkst, tad viņi var prasīt augstāku atalgojumu. Tas ir ierastais tirgus likums. Tomēr joprojām mūsu valsts algas - it īpaši speciālistiem - nevar konkurēt ar atalgojumu, kādu šādiem speciālistiem maksā Rietumeiropā un Ziemeļvalstīs.
Darbinieku trūkums veicinājis to, ka Latvijas uzņēmumos ierodas viesstrādnieki?
Agrāk vai vēlāk viesstrādnieki Latvijā parādīsies. Par iebraukušajiem speciālistiem ir mazākā problēma - lai no kuras valsts viņi nāktu, jau ir ar savu kvalitātes izpratni un profesionālajām iemaņām. Sliktāk ir tad, ja sākam vest iekšā Latvijā lēto darbaspēku.
Vai sākam?
Mēs, Arčers, noteikti ne. Tomēr zinu no neoficiālas informācijas, kas cirkulē būvniecības tirgū, ka ir uzņēmumi, kas lēto darbaspēku ieveduši tieši finansiālu apsvērumu dēļ un pēc tam no tā atteikušies. Bijis tā, ka tiek ievesti viesstrādnieki - no bijušajām padomju republikām, no Austrumeiropas. Diemžēl šo viesstrādnieku izpratne par darba ražīgumu, kvalitāti un attieksmi pret darbu pārāk atšķiras no Latvijā ierastās darba kultūras. Rezultātā sanāk tā, ka lētais darbaspēks nemaz nav lēts, bet izmaksā pat dārgāk, jo strādā neefektīvi.
Piekrītat, ka būvniecība ir viena no nozarēm, kurā ēnu ekonomika ir visizteiktākā?
Domāju, ka tas ir novecojis stereotips. Pēdējos pāris gados tieši būvniecībai pievērsta liela uzmanība, Valsts darba inspekcija daudzas pārbaudes veikusi, un pelēkās naudas aprite būvniecībā, visticamāk, sarukusi.
Tomēr nav izzudusi?
Kopumā par būvniecības nozari runājot, nav jau arī dūmu bez uguns. Pēc statistikas vidējā bruto alga būvniecībā ir ap 450 latiem. Mūsu uzņēmumā ir gandrīz divas reizes lielāka vidējā bruto alga. Vajadzētu būt tā, ka pie SIA Arčers vārtiem stāv strādātgribētāju rinda. Diemžēl, izsludinot konkursu, darbiniekus nevaram atrast. Reāli, uz rokas dažādos būvniecības uzņēmumos strādājošie saņem vienādi, jautājums tikai, kurš uzņēmums maksā nodokļus, kurš nodokļus nemaksā. Pastāv negodīga konkurence, savukārt valsts neredz vai izliekas neredzam, ka būvniecībā šī negodīgās konkurences problēma ir ļoti aktuāla.
Kā valstij būtu jāvēršas pret negodīgo konkurenci?
Tam jābūt pasākumu kopumam. Kontrole ir ļoti dārgs process. Kontrolēt var biļetes sabiedriskajā transportā, lai gan arī tur var būt dažādas sistēmas - var būt tā, ka netiec autobusā, kamēr neesi noskenējis e-talonu. Bet, gribu uzsvērt, kontrole vien nav risinājums, jo ar kontroli fiksējam faktu, kas jau ir noticis. Vilciens jau ir aizgājis. Un tad mēģinām visiem spēkiem, kas atkal ir dārgi, atgūt to, ko jau esam zaudējuši. Pareizākais veids ir preventīvi strādāt, lai nerastos zaudējumi. Tad arī kontrole nebūs vajadzīga.
Arčers bija viens no pirmajiem uzņēmumiem, kas pievienojās Valsts ieņēmumu dienesta Padziļinātās sadarbības programmai jeb «baltajam sarakstam». Ikviens uzņēmums gaidīja vairāk no pievienošanās «baltajam sarakstam». Iniciatīva, kas nāca no uzņēmējiem, bija - sakārtot tirgu, izslēgt no spēles negodīgos uzņēmējus. Uzņēmēju doma bija, ka «baltajā sarakstā» iekļūs uzņēmumi, kuri ir pārbaudīti un kuriem ir laba nodokļu maksāšanas vēsture, un šie uzņēmumi varēs piedalīties valsts konkursos. Patlaban ieguvumi no «baltā saraksta» ir ļoti ikdienišķi - ir savs konsultants, pieprasījumi tiek ātrāk apstrādāti, un tas, protams, ir labi, bet būtiska efekta nav. Kamēr «baltais saraksts» netiks saistīts ar valsts un pašvaldību iepirkumiem, lielas jēgas no tā nebūs. Šīs idejas pretinieki saka: «Jā, tad izveidosies elitāra uzņēmumu grupa», bet uz olimpiskajām spēlēm arī ne kurš katrs var aizbraukt, ir jāizpilda olimpiskais normatīvs, lai vispār cīnītos par medaļām. Tad nav nekāda sakara ar konkurences ierobežošanu. Patlaban ir tā, ka normatīvu esi nokārtojis, bet par medaļu cīnīties nevari. Vari tikai pa stadionu paskriet.
Kā vērtējat nesen veiktās apjomīgās izmaiņas Būvniecības likumā?
Pozitīvi ir, ka tiek sakārtota būvniecības formālā puse. Likumā, piemēram, iestrādāts mehānisms, ka apstrīdēta būvatļauja neaptur būvniecības procesu, dažādi būvdarbi var tikt veikti, lai tad, ja apstrīdējums tiek atcelts, var turpināt būvēt, nevis notiek tā, ka atļauja saņemta un tad juridiski beidzot varētu sākt būvēt, bet realitātē ziema klāt un strādāt faktiski nevar. Ja jāceļ bērnudārzs vai skola, tad ir pavisam bēdīgi.
Savukārt paredzētā būvinženieru profesionālo sertifikātu iegūšanas kārtība vērtējama ar mīnus zīmi. Līdz šim būvinženiera profesionālo sertifikātu varēja iegūt profesionālis arī ar vidējo speciālo izglītību, ja vien nostrādāja pietiekamu gadu skaitu un ieguva pieredzi. Tagad noteikts, lai iegūtu šādu sertifikātu, jābūt pirmā līmeņa augstākajai izglītībai. Skaidrs, ka cilvēkiem, kuri strādā 20-30 gadu un ir vecumā vismaz ap 50, doties studēt nav vienkārši.
Patiesībā šis likums ir skelets, kas jāapaudzē ar gaļu. Pats lielākais izaicinājums būs definēt un ieviest dzīvē likumā iestrādāto būvuzņēmēju kvalifikācijas sistēmu, kura paredz, ka ikvienam būvuzņēmumam, ņemot vērā pieredzi, tehniskā personāla kvalifikāciju un vēl dažādus aspektus, tiek piešķirta kategorija un noteikts statuss, ar kādu uzņēmums strādā būvniecības tirgū. Tas nozīmē, ka brīdī, kad tiek izsludināts konkurss uz kādu būvobjektu, tiek noteikts, ka drīkst piedalīties būvkompānijas ne zemāk, piemēram, par trešo kategoriju.
Patlaban redzat kādu institūciju, kurai būtu tik laba reputācija, lai tai varētu uzticēt sertifikācijas veikšanu?
Būs jānāk kopā Ekonomikas ministrijas Būvniecības departamenta, Būvinženieru savienības un uzņēmumu izvirzītiem pārstāvjiem. Sistēmas izveidošana būtu jāpaveic līdz nākamā gada 1. februārim, un laika ir ļoti maz.
Strādājat daudzās Latvijas pašvaldībās. Tieši pašvaldībām, organizējot būvobjektu konkursus, nereti tiek pārmesta subjektīva uzvarētāja izvēle.
Subjektīvi izvēlēties ir ļoti grūti - tomēr pastāv konkursa nolikums, nāk konkursa komisija un kopīgi lemj. Droši vien emocionālā līmenī katra pašvaldība grib, lai tās teritorijā strādā vietējais uzņēmums. Bet daudzviet reģionos nav tik spēcīgu vietējo būvkompāniju, kas varētu uzcelt vērienīgus objektus. Protams, pašvaldību pārstāvji bieži izsaka vēlmi, lai konkursā uzvarējušie uzņēmumi izmanto vietējo darbaspēku. Arī mums ir ērtāk maksimāli piesaistīt vietējos uzņēmumus.
Akceptējat pašvaldības ieteikumu izvēlēties vietējos uzņēmumus kā apakšuzņēmējus?
Nevaru atbildēt kategorijās, ka akceptēju vai neakceptēju. Pasūtītājs konkursā izvēlas mūs, un mēs konkursā izvēlamies apakšuzņēmējus. Visi var pieteikties mūsu konkursos - gan vietējie uzņēmumi, gan uzņēmumi no Rīgas. Nav tā, ka mēs teiktu: «Esam no Rīgas un tāpēc sadarbosimies tikai ar Rīgas uzņēmumiem.» Tā tas patiešām nenotiek.