Kāpēc jūs ieinteresēja Dubaija?
Varētu teikt, ka tur notiek sava veida godīga globalizācija. Dubaija tiek vadīta kā korporācija. Tur valda ļoti radikāls kapitālisms, kas ir atkarīgs no ārvalstu investoriem un viesstrādniekiem. Un Emirātu iedzīvotāji ir kā sava veida akcionāri, taču bez tiesībām balsot.
Jūs teicāt, ka Dubaija ir vieta, kur realizējas Rietumu futūristiskie sapņi.
Drīzāk murgi. Tāpēc es to salīdzināju ar Friča Langa [filmu] Metropoli - antiutopiju, kura rāda, kas notiktu, ja kapitālisms un ekspluatācija kļūtu radikāli. Rietumus Dubaija pievelk, jo viņiem patīk to nīst. Protams, ir rietumnieki, kuriem patīk Dubaija - tās izskats un iepirkšanās. Varētu to nosaukt par jauno proletāriešu eliti. Cilvēki, kas apbrīno Deividu un Viktoriju Bekhemus. Dzīvot luksusa dzīvi vienu nedēļas nogali. Daudzi briti to tagad var atļauties. Viņi dodas uz pieczvaigžņu viesnīcām un staigā tur pludmales čībās, baudīdami glamūru. Tai pašā laikā rietumnieki tur pastiprinātā veidā redz visas tās drausmīgās tendences, kas ir Rietumos. [Teorētiķis] Maiks Deiviss to sauc par ļauno paradīzi. Faktiski tā ir liekulība, jo viss sliktais, kas notiek Dubaijā, notiek arī Rietumos. Vienkārši tur sliktais ir uzkrītošāks.
Tātad Dubaija ir ekstrēms civilizācijas piemērs?
Protams, Dubaijas piemērs biedē - viņiem tikpat kā vairs nav jāstrādā, vienīgi neefektīvi jādarbojas ierēdniecībā, jo visu pārējo dara viesstrādnieki, taču pirms 30-40 gadiem viņiem pat nebija elektrības. Un viņu dzīves līmeni pat nenodrošina nafta. Viņi atrada tikai nedaudz naftas un peļņu no tās ieguldīja infrastruktūrā. Dubaijieši labklājību panāca ar milzīgas ostas uzbūvēšanu, tūrisma attīstību un ārzemju kapitāla piesaisti. Nekas, ko jūs tur šodien redzat, nav darīts par dubaijiešu naudu. Tā bija līdz mirklim, kad plūda ārzemju kapitāls. Tagad, kad ir finanšu krīze, Dubaijai ir problēmas. Viņu vidējais parāds uz iedzīvotāju ir apmēram pusmiljons dolāru.
Lasot dažas jūsu esejas, tajā skaitā rakstu par lauksaimniecību kā Vācijas nākotni, var secināt, ka, saskatījis absurdo, jūs to necenšaties kritizēt, bet piedāvājat vēl trakākus risinājumus.
Tā eseja ir no manas grāmatas par desmit priekšlikumiem, kā mainīt Vāciju. Vēl tur ir eseja par Lielās piramīdas nepieciešamību Vācijā un atomieroču ieviešanu Vācijā. Jā, man nav šaubu, ka daudzi cilvēki šīs idejas uzskatīs par absurdām. Bet tās nav absurdākas par idejām, kuras tiek sabiedriski apspriestas ikdienā. Runājot par Dubaijas slaveno Palmas salu, kas mākslīgi uzbērta jūrā palmas izskatā, būvētāji noteikti saprata tās absurdu, taču cilvēki tur dzīvo, un viņiem tā patīk. Es nesaku, ka manas idejas padarītu pasauli labāku. Taču es vēlos atbrīvoties no šauras domāšanas. Piemēram, jautājums par bezdarbu. Kopš es dzīvoju, allaž bijušas problēmas ar bezdarbu. Politiķi nemitīgi sola to mainīt un samazināt bezdarbnieku skaitu par diviem miljoniem nākamajos piecos gados. Tas ir absurdi. Katrs zina, ka tas nenotiks. Viņi tikai cer, ka, ja par to runās pietiekami ilgi, cilvēki sāks tam ticēt. Cilvēki ir vīlušies tajā, kā patlaban funkcionē demokrātija.
Arī jūs esat vīlies politikā?
Mani tā garlaiko. Valda sava veida kolektīvais vājprāts, ko sevišķi labi var saskatīt, ja daudz ceļo. Piemēram, pirms pāris gadiem biju Irānā un no Teherānas izbraucu ar automobili, jo gribēju redzēt arheoloģiskos izrakumus. Mēs devāmies garām Natanzai, par ko bieži dzird urāna bagātināšanas programmas sakarā. Šoferis mani uzrunāja, - skatieties tur! Tur nekā daudz nebija - tikai dzeloņdrātis un kaut kādi lielgabali, kas izskatījās kā no Pirmā pasaules kara. Viņš sacīja, ka ir ļoti lepns, jo tas ir viņu urāna bagātināšanas komplekss. Viņš ir lepns par to, ka viņa zeme spēj to darīt. Kādas Rietumiem tiesības teikt Irānai, ka tai nav tiesību uz savu [atom]bumbu? Irānas valdība var būt galīgi traka, taču viņi zina precīzi, kas notiks, ja viņi uzmetīs bumbu Izraēlai. Izraēlai ir 250 atombumbas, ASV okupētu Irānu, turklāt tai nebūtu nekāda atbalsta arābu pasaulē. Vienīgais iemesls, kādēļ Irāna grib to bumbu, ir tas pats iemesls, kādēļ jebkura cita valsts vēlas atombumbu - lai sevi aizsargātu. Jā, ļoti riskantā veidā, taču ne riskantākā, kā tas bija aukstajā karā. Mums ir domāšanas rutīna, arī par Irānu. Vienīgais, ko mēs par Irānu domājam, ir - kā mēs varētu to atturēt no atombumbas. Vai mums būt agresīvākiem, vai varbūt būt samiernieciskākiem? Bet kur paliek plašāka stratēģija? Mēs visu laiku domājam, kā tikt vaļā no bezdarba. Bet pienāks laiks, kad vienkārši visiem vairs nebūs darba, ko darīt. Un ko tad? Kas vispār darbā ir tik pievilcīgs? Algots darbs nozīmē, ka tu iznomā savu ķermeni kādam citam, pusslodzes verdzība. Mūsu sistēma ir balstīta uz to, un tad tu sāc domāt, ka varbūt šī sistēma pati par sevi ir problēma.
Jūs spēlējaties ar utopiskām idejām.
Jā, esmu lasījis ļoti daudz utopisku romānu. Sevišķi zinātnisko fantastiku. Līdz XX gadsimta vidum tā bija iedvesmojoša. Herberts Velss principā izgudroja atombumbu, viņš bija divdesmit gadu priekšā laikam. Mūsdienās zinātniskā fantastika bieži aizraujas ar citām galaktikām, taču mani interesē mūsu realitāte. Neizdomāt jaunu sabiedrību, bet domāt par to, kā strādāt ar esošo.
Jūsuprāt, demokrātija tās pašreizējā formā ir kļuvusi veca un nogurusi?
Jā, un tā nemainās. Pasaule mainās dramatiski, taču Rietumu pasaulē nav diskusijas par to, kā var attīstīt demokrātiju. 70.gados vācu kancleram Vilijam Brantam bija slavenais lozungs, - «Mums jāriskē kļūt demokrātiskākiem!». Taču arī tas tikai bija lozungs. Ko viņš domāja? Tiešo demokrātiju? Plebiscītu? Viņa teiktais bija ļoti neskaidrs. Savā ziņā Ķīnā ir vairāk diskusiju par to, kāda varētu būt demokrātija. Viņi ir ļoti piesardzīgi pret Rietumu demokrātiju. Viņi saka, ka vēlas vārda brīvību, bet neviens nesaka, ka vēlas Rietumu demokrātiju, jo baidās, ka var rasties tāds pats haoss kā Krievijā. Ir jāskata visas šīs Rietumu demokrātijas neveiksmes - ne vien neoliberālisms, bet arī tas, kas notiek Krievijā un Itālijā.
Latvijā vēl pat parlamentārā demokrātija nav pietiekami nobriedusi, kad jau daži cilvēki vēlas vadoņa atgriešanos.
Jā, tā ir problēma arī, piemēram, Itālijā, kur ir reāls atbalsts Berluskoni. Kāds teica, ka mēs pat vairs nedzīvojam reālā demokrātijā, bet sava veida postdemokrātijā. No vienas puses ir šis populistu līderis, no otras, - Eiropas Savienība, kas ir tālu no cilvēku politiskās pasaules. Vajag domāt par dažādiem modeļiem. Mūsu demokrātija nav kāda ideāla, platoniska forma. Interesanti, ka Ķīnā ir grūti kļūt par partijas biedru. Nav tā, ka tu vari vienkārši iestāties, lai gūtu labumu. Ir jāsniedz iesniegums, un paiet vismaz gads, pirms tevi varbūt uzņem. Tev ir jāpierāda partijai, ka tu esi labs cilvēks, jāraksta esejas, jāatbild uz jautājumiem utt. Protams, Ķīnā ir milzīga korupcija, taču šī sistēma rāda, ka partija ir domāta cilvēkiem, kuri patiešām vēlas darboties un ietekmēt politiku. Ja tu to nespēj pierādīt, tad aizmirsti. Un tagad ķīnieši domā par demokrātijas modeļiem partijas iekšienē - ne vispārējās vēlēšanas, bet vairāk sacensību un balsošanu partijas iekšienē! (Iesmejas.) Es nesaku, ka tas ir modelis, kas ir jāadaptē, bet tas ir interesants. Demokrātija nāk no Senās Grieķijas pilsētām, lēmēji bija varbūt pārsimts cilvēku skaits tiešajā demokrātijā, jo sievietes un vergi nedrīkstēja balsot. Viens veids [kā vitalizēt demokrātiju] ir stiprināt nelielas kopienas un dot tām spilgtāku identitāti. Otrs veids - likt lēmumus pieņemt nevis tautas vēlētiem pārstāvjiem, bet izvēlēt lēmējus pēc nejaušības principa. Jo, protams, nevar savākt vienkopus trīs miljonus cilvēku un likt viņiem lemt.
Būtu risks pārvērsties par nekompetenci, ko citiem nāktos labot. Protams, var teikt, ka arī pašreiz parlamenti nodarbojas ar to, ka koriģē iepriekšējā sasaukuma darīto.
Protams, šiem cilvēkiem būtu jāsēž kopā ar ekspertiem. Šis modelis gluži vienkārši ir viena no iespējām. Es nesaku, ka mani priekšlikumi nav absurdi, bet tie nav absurdāki kā notiekošais.
Toties jūsu un Kristiāna Krahta kopēji sarakstītajā romānā Metāns, kur jūs iztēlojaties metāna gāzi kā dzīvu organismu, kas pārņem pasauli, jūs gan iesoļojat komiski absurdajā.
Rakstot šo grāmatu, man bija interesantas divas lietas. Pirmkārt, konspirācijas teorijas, kuras visas pamatā ir vienādas - kādas būtnes, parasti ebreji, savācas un nolemj kontrolēt pasauli. Otrkārt, veidot pilnīgi jaunu pasaules perspektīvu. Tas ir kā apēst narkotikas, LSD. Tu apzinies, ka tas, ko tu redzi, nav patiess, taču tam ir jēga. Kad atgriezies realitātē, tu saproti, ka teorētiski tā tiešām varētu būt, ka, teiksim, paklājs zem mums ir trīsdimensionāls. Tas man arī patīk zinātniskajā fantastikā - domāt elastīgi.
Tad jau tikai varētu ieteikt lietot narkotikas.
Nav nekas, kas padara cilvēka prātu tik aprobežotu kā narkotiku pastāvīga lietošana.
Jūs arī esat sarakstījis grāmatu par narkotikām. Kas tajā rakstīts?
Jā, es salīdzināju 70.gadus, kad tās sāka plaši lietot, un mūsdienas. Toreiz cilvēki vēlējās kaut ko atklāt, šodien narkotiku lietošana ir kļuvusi par patērētāju padarīšanu, to dara nedēļas nogalēs, lai gūtu baudu, izrautos no rutīnas, taču ļoti standartizētā veidā.
Kas, jūsuprāt, ir tas iemesls, kas neļauj izrauties no realitātes?
Palikt realitātē ir veselīgi. Ja, piemēram, apēd LSD, ienāk tik daudz informācijas, ka prāta struktūras, pie kurām esat pieraduši, nespēj vairs pilnībā funkcionēt. Vairākumam cilvēkiem tas ir biedējoši. Atsakoties no realitātes, ir risks sajukt prātā. Taču problēma ir, ka pasaule mainās arvien ātrāk un daudz pārmaiņu vairs nav pamanāmas.
Ņemot vērā vācu attieksmi pret vēsturi, vai bija reakcija uz jūsu priekšlikumu ieviest atomieročus Vācijā?
Ir cilvēki, kuri uzskata, ka esmu dulls un man šīs idejas sagādā jautrību, bet ka tomēr esmu šķērsojis ironijai pieļaujamās robežas. Taču, kad ar viņiem sāku runāties, viņi sāk saprast, ko es domāju. Viņi sāk saprast, ka kaut kas šķietami absurds var būt arī prātīgs. Dažiem cilvēkiem esmu vajadzīgs kā ienaidnieks, viņi nespēj saprast, ka var būt citāda uztvere. Tas ir interesanti - Rietumos uzskata, ka viss ir atļauts, taču tai pašā laikā valda tabu.
Runājot par vācu vēsturi - daudzus pārsteidza, ka īpaši iepriekšējais kanclers Šrēders apjūsmo Putinu un viņa sistēmu, tā atgādinot par vācu flirtēšanu ar represīvo PSRS pirms Otrā pasaules kara.
Manuprāt, gan Tonijs Blērs, gan Gerhards Šrēders ir sava veida robežjoslas personības, kas līdzinās tādiem cilvēkiem kā Berluskoni un Putins. Gan Blēram, gan Šrēderam bija naiva sajūsma par Berluskoni un Putina valdīšanas metodēm. Viņi būtu laimīgi, ja viņiem būtu iespējas tā valdīt. Blērs vairāk orientējās uz Berluskoni - viņi pavadīja kopā brīvdienas, viens otram deva dāvanas, tur bija reāla savstarpēja pievilcība ar to noziedznieku Berluskoni! Un Šrēderam tā bija ar Putinu. Protams, jāņem vērā vēsture. Helmutam Kolam kas līdzīgs bija ar Jeļcinu, turklāt Jeļcins nebija īpaši labāks. Angelai Merkelei tā vairs nav, viņa ir no Austrumvācijas - viņa ir ļoti skeptiska pret Krieviju... Protams, bija arī tas aspekts, ka jākļūst par draugiem ar kādreizējo ienaidnieku - senāk tā notika ar Franciju, tagad ar Krieviju. Taču tas dīvainā veidā sasaistījās ar dīvaino sajūsmu par Krievijas varenību. Un tas nav jauki...
Vai ir kas tāds, par ko jūs iestājaties, nevis tikai ironizējat?
To es daru visu laiku - tā ir mana vispārējā stratēģija. Tikai kritizēt ir vārgulība. Nekas no tā neuzlabojas, un tas ir garlaicīgi. Mani priekšlikumi, protams, ir pārspīlēti. Nav jādomā, ka mums jābūvē piramīda vai atombumba, bet vienkārši vajag atstāt savā prātā vietu arī tādai iespējai. Un tas noteikti nav sliktāk, kā doties uz Afganistānu un izcīnīt tur karu tieši tāpat, kā to darīja krievi. Viņi tagad vāra tos pašus mēslus! Viņiem trūkst perspektīvas, viņi tikai puslīdz veiksmīgi uztur kontroli Kabulā. Arguments, kāpēc jātiek vaļā no Talibāna, ir tieši tas pats arguments, ko lietoja krievi - atbalstām valdību, kas vismaz ir laicīga un ir par sieviešu emancipāciju. Šis korumpētais režīms ir vēl mazāk laicīgs nekā tas, ko atbalstīja krievi. No šīs perspektīvas krievi rīkojās pat labāk, ja vien, protams, neskaita viņu metodes ar rotaļlietu spridzekļiem utt. Atcerēsimies, kā toreiz cilvēki runāja par to konfliktu - o, modžahedi ir tik jauki cilvēki, viņi mīl savu zemi, bet neviens neuztraucās par viņu sievietēm, jo neviens tās gluži vienkārši nebija redzējis. Tas, lūk, ir absurdi!