Valdība noraidījusi KNAB sagatavoto Lobēšanas atklātības likuma projektu. Ministri MK Komitejas sēdē minēja savus argumentus, tomēr projekta lielākais trūkums, iespējams, ir tas, ka ir ārkārtīgi grūti definēt, kas ir «lobisms» un kādi faktori vispār ietekmē lēmumu pieņemšanu valsts pārvaldē.
Projekta 3. panta 2. punkts apraksta situācijas, uz kurām likums neattiektos, t. i., kas netiek uzskatīts par lobismu. Piemēram, ja viedoklis tiek izteikts publikācijas, reklāmas vai piketa formā - visnotaļ loģiski. Tajā pašā laikā nav noslēpums, ka minētās formas var būt lobētāja darba sastāvdaļa (vairumā gadījumu neafišēta), līdz ar to mērķis - nodrošināt lielāku skaidrību par to, ko kurš lobē, - netiek sasniegts. Citiem vārdiem sakot, kāda jēga smalki aprakstīt, kā jāizskatās lobētāju un viņu priekšlikumu reģistram (6. pants), ja spiediens uz amatpersonām tiek izdarīts, nemaz necenšoties satikt amatpersonu klātienē.
Tajā pašā laikā nevar noliegt, ka netrūkst gadījumu, kad kādas amatpersonas viedokļa pēkšņas izmaiņas, «starp rindiņām» kaut kā nejauši ieslīdējuši specifiski regulējumi rada neizpratni un aizdomas. Respektīvi, t. s. lobēšana Latvijā nereti notiek, delikāti izsakoties, savdabīgi, un kaut kas situācijas uzlabošanai būtu jādara. Kas? Īsā versija: ņemot vērā, cik ķīseļaini nesatverama lieta ir lobēšana, nekas nemainīsies, kamēr a) pašu amatpersona vidē ir savstarpējas «neklauvēšanas» princips, b) mediji ir novājināti.
Proti, nav neiespējami nofiksēt dīvainas sakritības starp kādam izdevīgu lēmumu un ziedojumu partijai, lēmumu un kādu apbrīnojamu veiksmi amatpersonas radinieku dzīvē (labi atalgots darbs, dāvana aizdevuma formā utt.), tomēr kādam no sistēmas iekšpuses ir «jānosvilpjas», savukārt medijiem jābūt spējīgiem (laiks, finansiāla neatkarība) signālu saprast un salikt «bildi» kopā. Līdzīgi ar gadījumiem, kad lēmuma pieņēmēja materiāla motivēšana nav notikusi (tā arī gadās) - tikai zinātājs var nofiksēt, kurš amatpersonai smadzenes «saskalojis» un tieši kā šī darbība rezultējusies. Ja šie priekšnoteikumi ir, bumba ir mediju pusē, un te sākas problēmas. Pirmkārt, krāšņākie lobisma piemēri bieži uzskatāmi par specifiskiem un tādēļ potenciāli publiku maz interesējošiem (piemēram, savulaik bija perfektas lobistu manipulācijas ar cigarillu, cigāru utt. tehniskajiem parametriem). Otrkārt, lai tēmas «pacelšanai» būtu jēga, to ir jāspēj uzturēt dienas kārtībā vismaz mēnesi, kas dažādu iemeslu dēļ notiek reti.
Lai gan arī šis ceļš lobisma uzraudzībā izskatās padrūmi, tomēr tas ir perspektīvāks, jo vismaz teorētiski ir saprotama ieinteresēto pušu motivācija. T. s. trauksmes cēlāju gadījumā tā būtu viss, sākot ar patiesām rūpēm par valsts interesēm, beidzot ar elementāru vēlmi «iegriezt». Mediju gadījumā - prestižs, ietekmes pavairošana utt. Savukārt regulējums ar jauna likuma starpniecību būtu tikai kārtējā formalitāte, kuru attiecīgi kā formalitāti izliekas, ka ievēro.