Es nepiedalījos procesā, bet cieši tam sekoju. Viņi paņēma veselu baklažānu, riktīgu milzeni, mazliet sadurstīja ar dakšu un vienkārši uzlika uz grila restēm. Un atstāja tur to gandrīz nepieskatītu uz ilgu laiku, ja atmiņa mani neviļ, vismaz pāris stundām. Mans dārgums kļuva pavisam melns, principā baklažāna miza bija pārogļojusies, un tikai tad, kad tas pēc taustes jau bija mīksts, ņēma nost no grila. Tad izkasīja mīkstumu, sajauca to ar ķiploku eļļu, un - varu apzvērēt - kaut kas tik debešķīgs un mutē kūstošs sen nebija ēsts.
Liekas, nu kur vēl vienkāršāk, vai ne? Sagaidot siltu laiku pašmājās, stiepu ārā grilu. Biju nopirkusi trīs baklažānus, nebūt ne milzeņus, kurus uzliku uz restēm. Gaidījām ilgi, un, kad tos pēc apmēram trim stundām noņēmām, tie faktiski bija kā žāvēti. Kaut kas šausmīgāks sen nebija ēsts! Bet es mocījos pārdomās, ko esmu nepareizi izdarījusi. Kā iemācīties tikt pie tiem pašiem krēmīgajiem, debešķīgajiem baklažāniem, kurus nobaudīju Austrālijā?
Ilgu laiku nespēju saņemties. Tad man pagadījās stāsts par baklažāniem, publicēts respektējamā gastronomijas žurnālā. Tur tika skaidrots - gribi krēmīgus baklažānus, pludini tos eļļā. Es pludināju - vienai baklažāna pusei izmantoju tieši norādītos 200 ml eļļas, bet sanāca vienīgi tāda mīksta gumija. Ak, kas par dusmām un vilšanos! Arī par izķēpāto eļļas daudzumu, jo vajadzēja jau izmantot nevis kaut kādu augu eļļu par latu gabalā, bet gan smalku aukstā spieduma olīveļļu.
Neatceros, kā nonācu līdz debesīm, respektīvi, pareizajai receptei. Biju ieslīgusi bezcerībā un izmēģināju to tikai tāpēc, ka ne tur vajadzēja eļļas upes, ne grilus. Man šķiet, ka tas bija kuskuss ar ceptiem dārzeņiem. Tad nu pa vidu tomātiem un cukīni iemetu divas puses baklažāna.
Receptē bija norādīts - pārgriez uz pusēm un liec uz mazliet ieeļļotas plāts ar griezto pusi uz leju un cep 200oC 40-45 minūtes, kamēr mīksts. Tā arī izdarīju un, kad, ne uz ko necerot, nogaršoju tos, no sajūsmas nezināju, kur likties. Tie bija tieši tādi, kādus mēģināju atdarināt jau kur tos gadus! Tātad tehnika ir šāda: pārgriež uz pusēm, ar olīveļļu viegli apsmērē gan griezto pusi, gan ārējo mizu (kraukšķīgumam!), pēc garšas uzkaisa sāli un liek uz plāts. Cepot aptuveni 30 minūtes, iegūsi mīkstus, sulīgus, bet ne krēmīgus baklažānus. Tādi izmantojami tālāk receptēs, kur tiem jābūt ar struktūru, bet, ja cepsi visas 40-45 minūtes, iegūsi krēmīgu brīnumu, kas ēdams ar visu mizu un man nekad nav bijis rūgts.