Jāņa Rozes apgāds, 2012. 356 lpp.
Izcilās krievu tulkotājas Liliannas Lunginas (1920-1998) dzīvesstāsts iepriecinās autobiogrāfiju un vēsturisku liecību cienītājus. Pateicoties Lunginai, krievu lasītāji iepazinuši Lindgrēnes, Hamsuna, Strindberga, Bella, Simenona un citu pasaulslavenu rakstnieku meistardarbus. Gan tematikas, gan noskaņas ziņā Parindenim daudz līdzību ar Valentīnas Freimanes atmiņu grāmatu Ardievu, Atlantīda!. No krievu valodas tulkojusi Māra Poļakova.
Aldis Kalniņš. Zili brīnumi. Maziem un lieliem
Jumava, 2012. 40 lpp.
Brīnumi - lai kādā krāsā tie būtu - ir pavisam parastas lietas, tikai skatījums uz tām ir neikdienišķs. Katram no mums ir iespēja tos atklāt, tikai jāpacenšas uz šķietami parasto paraudzīties no cita skatpunkta, un tad pasauli ieraudzīsim, sajutīsim, uztversim pavisam citādi. Par to arī ir Alda Kalniņa grāmata - kā piedzīvot brīnumus un pašiem tos radīt.
Anna Vāgenhofa, Zigrīda Lēberere. Miedziņš nāk! Kā Martiņa sadraudzējās ar tumsu
Jumava, 2012. 24 lpp.
Šī grāmatiņa sērijas Stāsti, kas izskaidro pasauli, ietvaros māca bērnus sadraudzēties ar tumsu. Naktī bērnistaba var pārvērsties par biedējošu vietu. Pat ja šīs istabas iemītnieks ir tikpat drosmīgs kā mazā Martiņa. Vai tiešām aiz loga slēpjas pūķis? Labi gan, ka Martiņa zina, ko darīt, ja viņai pēkšņi paliek bail! Grāmatu no vācu valodas tulkojusi Sigita Kušnere.
Sak. Antra Medne. Čaks virtuvē
Zvaigzne ABC, 2012. 62 lpp.
Aleksandrs Čaks bija saimniecisks vīrietis, brīvi orientējās pavārmākslā un kulinārijā. Par to liecina dzejnieka memoriālajā muzejā atrastās piezīmju lapiņas ar zīmītēm mājiniekiem un dažādu ēdienu receptēm. Tās, tāpat kā fotogrāfijas, atmiņu skices un fragmenti no dzejnieka darbiem, liecina, ka viņš bija ne tikai talantīgs literāts, bet arī labs pavārs un saviesīgu pasākumu cienītājs. Stāsts par to, cik labi Aleksandrs Čaks pratis cept pankūkas uz savas vecās malkas plīts, šodien jau ir folklorizējies, un diezin vai kāds varēs pierādīt vai noliegt stāsta patiesumu.
Heli Lāksonena. Kad gos smei
Mansards, 2012. 143 lpp.
Heli Lāksonena ir viena no populārākajām dzejniecēm Somijā, kas piesaista lasītāju ar veselīgu, izprotošu un jūtīgu attieksmi pret apkārt notiekošo, psiholoģisku precizitāti un nevairīšanos no dabiskā, kā arī viņas savdabīgo valodu. Lāksonena dzejoļus raksta un lasa dienvidrietumu somu valodas dialektā. Atdzejojot grāmatu, Guntars Godiņš izmantojis Vidzemes lībiskās dialekta iezīmes, runas veidu, ko lieto Igaunijas pierobežā ap Ainažiem un Salacgrīvu.