maijā pēc Rietumeiropas laika jeb 9. maijā pēc Austrumeiropas laika. Sabiedroto valstu - antinacistiskās koalīcijas - līderi, izrādot cieņu citam pret citu, atzīmē šo dienu gan 8., gan 9. maijā. Daudz labāk gan, ja karš būtu beidzies trīs, divas vai kaut vienu dienu ātrāk, jo katra šī nežēlīgā ārprāta diena nozīmēja desmitu un simtu tūkstošu cilvēku upuru, galvenokārt civiliedzīvotāju. Diemžēl visvairāk jāmaksā nevainīgajiem.
Uzvara pār iznīcību ir nekad nevīstošs slavas vainags sabiedrotajām valstīm - PSRS (Krievijai), ASV, Lielbritānijai, Francijai, Kanādai un citām, kā arī visiem tiem, kas to centās veicināt nacistu okupētajā Eiropā. Jo pretinieks spēcīgāks, jo uzvara vērtīgāka, un katrs uzvarētājs savā valstī saņēmis varoņa zīmi. Mūsu nelielajai latviešu tautai savs liktenis šai pasaules vēstures lielākajā traģēdijā - pret savu gribu karot brālim pret brāli, tēvam pret dēlu... Sabiedroto pusē (PSRS)- tie latviešu brīvprātīgie, kuriem nepilnas nedēļas laikā izdevās izbēgt no Vācijas zibenīgā uzbrukuma. Otrajā pusē - nacistu mobilizētie latviešu vīri, kas par 90% bija pret savas galvas nolikšanu Lielvācijas, fīrera interesēs. Dzīvību zaudēja apmēram tikpat cilvēku, cik kāda cita latviešu tautas daļa - ebreji, kas necilvēciski, bezprātīgi tika nogalināti holokaustā... Bet kāds liktenis gaidīja pāri palikušo latviešu tautas daļu?
Lūk, kā šo ārkārtīgi sarežģīto Latvijas likteņstundu vērtējis nacistiskās Vācijas ieceltais «latvietis #1» Oskars Dankers savā atmiņu grāmatā, izdotā Kanādā 20 gadu pēc kara: «Nacistu vadoņi domāja, ka šī zeme ir cīņā atkarota krieviem ar vācu karavīru asins upuriem un ka kara laupījums viņiem pieder galīgi. Šai zemei jākļūst par jaunu vācu provinci (..). Tātad - pilnīga un galīga latvju tautas iznīcināšana. Pēc Hitlera plāna īstenošanas latvju tauta no pasaules skatuves būtu nozudusi.
Šo faktu katram latvietim nebūs aizmirst, un mums domātais Hitlera nāves spriedums jāpatur prātā uz audžu audzēm.»
Cena? Runāt par dzīvības cenu vienam cilvēkam ir absolūti amorāli, bet veselai tautai?
Bija Latvijas PSR. Kas tā par situāciju, vēl jādiskutē. Versiju daudz: aneksija, okupācija, kolonizācija (visām sabiedrotajām valstīm arī pēc kara tās bija bez skaita, tomēr uzvara pāri visam), sociālā taisnīguma eksperiments, nebrīvprātīga savienība, sociālisms - komunisms utt. Varbūt katram daļa patiesības?
Ja kādam cilvēkam, tautai pēkšņi parādās jauns, svarīgāks izaicinājums, savstarpēji vienoties kļūst vienkārši. Atceramies karu pret nacismu, kad nāves briesmas draudēja gan Rietumiem, gan Austrumiem. Vienā dienā iepriekšējo gadu dabiskā konkurences cīņa, vārdu kaujas un kari starp sociālismu un kapitālismu izgaisa, lai cilvēki abās pusēs vienoti plecu pie pleca cīnītos par pašu galveno - dzīvību. Šodien jauni izaicinājumi. Vai izdosies un cik lielā mērā saglabāt latviešu tautu, latviešu nāciju (visu mūsu tautas kopumu), valsti. Augstākais mērķis - lai mūsu tauta, nācija neizzustu, turpinātu pasauli bagātināt ar tikai šeit īpatnēju kultūru, parašām, gudrību, skaistumu. Un visu šeit dzīvojošo cilvēku darbs, domas, pat savstarpējā mīlestība stiprina mūsu nelielās tautas spējas, izturību un cerību nākotnei.
Tāds izskatās mans un arī manu draugu sveiciens Uzvaras 65. gadadienā!
Māris Grīva