Pirms pusgada par Ceturto maiju nedomāja neviens. Klusums un vienaldzība griezīgi rezonēja ar situāciju pirms divdesmit gadiem, kad izšķīrās - būt vai nebūt Latvijas neatkarībai.
Neatkarības forums
1989. gada 7. un 8. oktobrī Latvijas Tautas frontes otrā kongresa delegātiem nācās izdarīt radikālu izvēli - lemt par neatkarīgu, brīvu un demokrātisku Latviju ārpus PSRS. Tās bija karstu debašu, asu pretrunu un krasu pavērsienu dienas. Strīdi nereti balansēja uz šķelšanās robežas.
Kongresa programma kļuva par virzības pamatu visām demokrātisko spēku un neatkarības kustībām. … «Neatkarīgās Latvijas politiskās sistēmas pamats ir parlamentāra, demokrātiska republika…, kuras augstākā vērtība būtu brīva personība… sabiedrība, kura vienlīdz atraisītu visu pilsoņu personīgo iniciatīvu un vairotu uzņēmību.»
Mērķis bija cieši saistīts ar līdzekļiem. Īsi pirms otrā kongresa rakstīju: «Totalitārisms un monoideoloģija ir iznīcinājusi suverēnu personību. Tā vairoja cilvēkā bailes, skaudību, neticību sev, agresivitāti un nežēlību. Pagātne uzliek zīmogu arī mūsu kustībai. Taču būtu traģiski, ja cietsirdība un zema cilvēciskā kultūra kļūtu par centrējošu spēku neatkarīgajā Latvijā... Tas ir atkarīgs no mūsu politiskās cīņas rakstura, taktikas, platformas, no politiskās cīņas metodēm. Cietsirdība, vardarbība, iznīcināšana, graušana var vairot vienīgi nežēlību, alkas nogalināt un iznīcināt. Ja ieliksim tādus pamatus, tāda būs arī nākamā Latvija.»
LTF otrā programma noteica divus stratēģiskos virzienus:
nevardarbīgas pretošanās metodes - tiešās demokrātijas akcijas (referendumi, tautas sapulces, mītiņi, demonstrācijas, barikādes, parakstu vākšana);
demokrātiskais, parlamentārais ceļš uz neatkarību.
Pusgads no otrā kongresa līdz Ceturtajam maijam bija neparasti spriega darba pārblīvs. Tautas fronte pirmo vēlēšanu cīņas pieredzi guva, cīnoties par vietām PSRS Tautas deputātu kongresā. Tagadējie mērogi bija atšķirīgi. Vietējās padomēs bija jāievēl 14 586 deputāti. No tautfrontiešiem tas prasīja ārkārtēju pašatdevi un upurēšanos.
Tautas frontes panākumiem vietējās vēlēšanās bija tālejoša nozīme. Tā bija «mazā suverenitāte», kas daļā teritorijas atgūta, labs starta laukums nākamajam posmam - Augstākās padomes vēlēšanām. Spēcīgs balsts tālākajās cīņās. Īpaši janvāra barikāžu un augusta puča kritiskajās dienās.
Izšķirošās politiskās batālijas noritēja 1990. gada pirmajos mēnešos. Augstākās padomes vēlēšanas nozīmēja sabiedriski politiskās un ekonomiskās sistēmas maiņu, kompartijas varas un ideoloģijas monopola atcelšanu. Mums vajadzēja uzvarēt, turklāt pārliecinoši, ar kvalificētu divu trešdaļu vairākumu. No 201 mandāta bija jāiegūst 134.
Tautas frontes galējais pretinieks bija kompartijas konservatīvais spārns un Interfronte. Latvijā bija blīvs pastāvīgo emisāru tīkls. Izteikts Interfrontes patrons bija LKP CK otrais sekretārs Soboļevs. Arī Interfrontes faktiskais dibinātājs un vadītājs Lopatins bija šim mērķim ieradies no Maskavas. Latvijas ekonomikā noteicošo vietu ieņēma Vissavienības pakļautības lielie uzņēmumi. Te atradās Baltijas kara apgabala pavēlniecība, Baltijas dzelzceļa vadība, militāri rūpnieciskais komplekss un vairākus desmitus tūkstošus liels armijas kontingents. Rīgā, Daugavpilī un vairākās citās urbanizētajās pilsētās - pateicīgs elektorāts. Latvija bija vājākais Baltijas posms.
Priekšvēlēšanu temperatūru ievērojami karsēja arī liberālkomunistu, padomju un saimniecisko struktūru funkcionāri, kurus biedēja pārmaiņu «rēgs». Īpaši nikni pret tautfrontiešiem uzstājās Alberta Kaula dibinātā un vadītā Lauksaimnieku savienība. Februāra sākumā tautfrontiešus pārsteidza pirmsvēlēšanu savienība Par Latvijas valsti, par brīvu cilvēku. Aicinājumu apstiprināja 21 paraksts. Toreizējā izpratnē - sabiedrībā pazīstamu un ievērojamu personu paraksti. Šokēja Gorbunova, skaidrību viesa Ķezbera paraksts. LLS un savienības Par Latvijas valsti... pretdarbību mēs izjutām vēlēšanu apgabalos laukos. LTF redzamo, vēl jo vairāk neredzamo pretinieku politiskais spektrs bija plašs. Vieni šķēla fronti, citi cerēja veidot ko līdzīgu, vēl citi boikotēja vēlēšanas.
Veidojot sarakstu, LTF ievēroja absolūtu decentralizāciju. Īpaši svarīgs mums bija lauku elektorāts. Katrā lauku rajonā pamatos bija trīs vēlēšanu apgabali. Divos deputātu kandidātus izvirzīja Tautas frontes nodaļa. Trešo kandidātu izraudzījās vēlēšanu centrs no LTF Domes locekļiem, LNNK, VAK un citām sabiedriskajām organizācijām. Šos no Rīgas ieteiktos pēc pamatīgas vētīšanas kopējam sarakstam virzīja LTF nodaļa un vietējā padome.
Par Atmodas gadiem tagadējais pragmatiķis mēdz ironizēt - mītiņu un sapulču laiks. Jā, mītiņi bija grandiozi. Tādus Latvija līdz tam nebija piedzīvojusi un diezin vai šajā simtgadē pieredzēs. Taču mītiņi un sapulces bija tikai daļiņa no milzu darba, kas LTF bija jāveic. Darbs bija konkrēts, lietišķs. Absolūti virzīts uz mērķi. Lai cilvēki atnāktu, lai nobalsotu, nācās uzrunāt, aģitēt, pārliecināt ikvienu un katru. Tautfrontieši gāja pa mājām, aģitēja un palīdzēja cilvēkiem viņu grūtībās, dežurēja vēlēšanu iecirkņos. Taču pamatslodze gūlās uz deputātu kandidātu pašu - tikšanās ar iedzīvotājiem, atbildes uz neskaitāmiem jautājumiem, vēlētāju sapulces un debates ar konkurentu, publikācijas. Tautfrontiešiem, kuri kandidēja Rīgā, Daugavpilī un vairākās citās urbanizētajās pilsētās, nācās cīnīties par katru ielu, katru namu, katru dzīvokli. Katra deputāta lietišķībai, kompetencei, spējai pārliecināt vajadzēja būt augstai. Taču kopklimata veidotājs, neatkarības kustības vienotājs bija LTF, tā apvienoja vairāk nekā divsimt tūkstošus cilvēku ar nodaļām visā valstī. Mērķis - neatkarīga, brīva un demokrātiska Latvija - fascinēja un konsolidēja sabiedrību.
Tas nepieļāva šaubas un pusrisinājumus. Pat simtdaļu neizdarītā. Valde, vēlēšanu centrs - ikviens strādāja ar neparastu pašatdevi. Pāri spēkiem. Īpaši Dainis Īvāns. Viņš bija ne vien LTF priekšsēdētājs, viņš bija kustības simbols un tribūns. Cilvēki Dainim ticēja. Tajās dienās viņš bija visur, kur gāja grūti. Runāja, rakstīja, pārliecināja.
Jezga ap Ceturto maiju
Pagājušajā rudenī tā vien šķita, ka citu kaislību virpuļos Ceturtais maijs nogrims nebūtībā. Tāpēc aicinājām Valsts prezidentu uzņemties pārraudzību par svētku sagatavošanu. Prezidenta atsaucība bija vērā ņemama. Tika izveidota Goda komiteja, kurā sapulcināja augstāko varas institūciju un sabiedrisko organizāciju vadītājus. Taču birokrātiskā sistēma Latvijā ir kļuvusi smagnēja un gausa. To visu vēl pastiprināja partejiskās intereses. Vēlēšanu tuvums.
Plānojot budžetu, Neatkarības diena bija piemirsusies. Dažam bažas radīja svinību vieta. Tauta tagad esot nīgra un nesavaldīga. Varbūt saietu pārcelt uz Mežaparku. Pret to iebilda tautfrontieši. Ceturtais maijs taču dzima Daugavas krastmalā un pie Brīvības pieminekļa. Prezidents pēc mūsu ierosmes aicināja Ceturto maiju definēt kā Neatkarības atjaunošanas dienu. Lai ierosmi atbalstītu, man gadījās būt Saeimas atbildīgajā komisijā. Tur eksperti šaubās, vai Ceturtais maijs ir tā īstā diena. Faktisko neatkarību atjaunoja gadu vēlāk, bet Krievijas karaspēku izveda vēl pēc dažiem gadiem. Saku, ka ar 18. novembri bija tāpat. Nelīdzēja.
Neatkarības atgūšana ir process. Taču Neatkarības deklarācijas pieņemšana ir krass pavērsiens un jauna kvalitāte turpmākajās brīvības cīņās. Saku, ka Ceturtais maijs ir tautas un varas vienprātības visaugstākā virsotne visā Latvijas vēsturē; ka Ceturtais maijs ir brīvības un neatkarības simbols. Tās ir emocijas, sarunu noslēdza eksperti.
Pretrunu degpunktā nonāca arī svētku centrālais jautājums - svinīgā sēde Nacionālajā operā. Šķiet, Saeimas priekšsēdētājam vislielākās neērtības sagādā neatkarības cīņu dalībnieku klātbūtne. Pēc viņa ieskatiem, Neatkarības atjaunošanas divdesmitgades svinīgajā sēdē teikt runu pienācās Gundaram Daudzem un Anatolijam Gorbunovam. Lai tā būtu. Taču par Trešās atmodas vērtībām un to aktualitāti vispārliecinošāk tagadējām paaudzēm varētu stāstīt Dainis Īvāns. Šo priekšlikumu noraidīja, turklāt kategoriskais tonis liecināja, ka Dainis uz tribīnes ir nevēlams.
Saprotams ir Daiņa paziņojums - uz «svinīgo» neies, Ceturto maiju svinēs kā agrāk, kopā ar tautu pie Brīvības pieminekļa. Ar Daini solidarizējās viņa kolēģi tautfrontieši. Bet sarunās par Ceturto maiju es nespēju būt malā stāvētājs. Šī diena, tās priekšvēsture un turpmākais manā dzīvē ir vērtība ar ārkārtēju nozīmi.