Protams, vasara Latvijā ir lieliska. Par to esmu pārliecinājusies, jūlijus nodzīvojot gan Daugavpilī, gan Jēkabpilī, gan Ventspilī. Mūsu vasarai ir arī liela gastronomiska vērtība, jo, pirmkārt, dārzos, laukos un mežos saaug viss, kam vien šajā laikā jāsaaug, otrkārt, vēl arvien atklājami lokāli un pārsteidzoši produktu izmantojumi.
Šogad Ventspils Rakstnieku mājas Zeltīte, atvaļinājumā aizejot, man paspēja izstāstīt kurzemnieces gudrību - ja uznāk vētra un tāpēc nedabū svaigas zivis, mērci kartupeļiem var droši taisīt arī no žāvētām - karstumā žāvētām jeb pepinātām. Un aizdevās uz Tērvetes pusi. Toties no Liepājas ieradās Sandra un sarūpēja tieši tādu ēdienu. To gan gatavoja Imants, taču Sandra teica, ka tieši tāpat kā viņas mammīte. Sacep sīpolus un burkānus, pieliek žāvēto zivi (parasti mencu, bet Sandra nopirka sviesta zivi) un pielej pienu (Imants lēja saldo krējumu). Šajā mērcē mērcē kartupeļus un ēd. Garša ir ļoti patīkama, jo saldenie burkāni brīnišķīgi sader ar dūmakaino zivi. Līdzīgu kurzemnieku mērci veido no taukos ceptām žāvētām reņģēm, piecepot miltus un skābo krējumu. Līdzīgs ir menciņš, tikai tur kūpinātu zivi, dilles un kartupeļus sacep kopā podiņā, krāsnī, nevis uz pannas.
Jūras svētku laikā brīvdabas muzejā jauna ģimene divos katlos pagatavoja un lielam baram ļaužu iedeva garšot citu man nezināmu brīnumu: rudzu miltu putru ar mērci no cūku taukos ceptas sālītas siļķes ar saldo krējumu. Abi ēdieni bija fantastiski garšīgi. To dēļ mainīju savu priekšstatu par nacionālo miltu putru uz mūžu un pilnīgi. Tikai, redz, tie milti pašiem jāsamaļ. Tik svaiga ēšana tagad varbūt iespējama kādā ārkārtīgi smalkā restorānā un par bargu naudu, bet ir gan tā vērta. Vai pašu mājās, jo ir tā vērta.
Saprotams, kur tad nu lai būtu zivis, ja ne piejūrā - vienalga, vai tās ir Baltijas butes (plekstes, lestes) vai laši, vai Usmas ezera raudas vai asari. Tomēr mans atklājums - piejūrniekiem tās zivis tāpat ne vienmēr pieejamas. Ne velti izdomājuši tik visādi lietot sālītas un žāvētas zivis - un tās dabūjamas arī tālāk prom no jūras. Turklāt, ja salīdzina mūsu ēdienus ar portugāļu un spāņu sālīto un kaltēto mencu ēdieniem, tad tie tālie mūsējiem blakus nestāv. Mūsējie ir sulīgi un dzīvi, jo žāvētajās zivīs sāls neizvelk visas sulas un siļķe arī sālīta ir trekna. Tāpēc patiesi ir jēga ēšanu dažādot ar it kā etnogrāfiskām, lai gan kādā novadā vēl arvien dzīvām receptēm - pat tad, ja tās skan tik dīvaini, kā man priekšpēdējā jūlija dienā Ventspils tirgū izstāstīja dārzeņu pārdevējs. Es teicu, ka pērku vēl zaļās cūku pupas vārīšanai gaļas zupā. Viņš teica, ka var vārīt arī piena zupā. Tāpat kā citus dārzeņus. - Tad tai piena zupā jāieliek cieti žāvēta bute - es savai sievai arī to iemācīju, tad gan zupa, gan bute atdzīvojas, viņš piebilda. Nu, nezinu, nezinu, vai pati to darīšu, tak citu gadu - ja kur tikšu tādai klāt, ēdīšu noteikti. Šogad iemācījos, ka ir vērts neatteikties.