Kā stāsta grāmatas, ir četri integrēšanās posmi - pirmais ir medusmēneša periods, kad viss šķiet brīnumjauki, daudz jauna, kas jāiepazīst, jāapgūst, un būtībā esam ļoti sajūsmināti, kā ar pamatīgām rozā brillēm uz acīm. Man personīgi šis periods Nīderlandē bija ļoti īss, jo tā nebija pirmā saskarsme ar valsti un kultūru. Apmaiņas programmā biju apmeklējusi Nīderlandi jau iepriekš, daudz kas bija zināms, arī Amsterdamas maģistrantūras ikdienas studiju slodze un finansiālais stāvoklis neļāva daudz domāt par papildu izklaidēm. Šajā laikā pārsvarā liels uzsvars tika likts uz sabiedrības un savas domubiedru grupas atrašanu, visu iespējamo studentu pasākumu apmeklēšanu un jaunu draudzību veidošanu.
Otrais posms ir kultūras šoks, kad, iepazīstot jauno kultūru tuvāk, sākam saprast, kādas ir atšķirības, tās izraisa izbrīnu vai nesapratni vai ir pat nepieņemamas. Piemēram, Grieķijā tā bija izpratne par darba kultūru vai personīgajām robežām. Vēlāk seko pirmā adaptēšanās fāze, kad beidzot sāc justies svešumā kā mājās un šādi tādi emocionālie pacēlumi un kritumi paliek retāki, līdz brīdim, kad - kā teorija iesaka - jūties pavisam integrējies jaunajā vidē.
Un te rodas pamats manam jautājumam - vai tiešām līdz šim patiesas integrācijas līmenim var tikt? Ko nozīmē vispārēja adaptēšanās jaunajā kultūrā. Teorija paredz, ka līdz šāda stāvokļa sasniegšanai nepieciešami aptuveni 2- 3 gadi. Protams, valodu var iemācīties, atrast draugus vietējo vidē, ne tikai tādus pašus sev līdzīgus ārzemju darbiniekus, arī. Taču nezinu, cik liela jēga ir sevi lauzt, lai izmisīgi piederētu otrai kultūrai, un vai tas maz ir vajadzīgs. Cik ļoti vajadzīgs ir iederēties un neatšķirties, būt savējam svešumā, būt kā grieķim vai holandietim, vai vācietim. Saprast, akceptēt un attiecīgi uzvesties - jā, taču tas nenozīmē aizmirst, piemēram, Jāņu svinības vai 18. novembra nozīmīgumu un latviešu maizes garšu. Lai cik daudz mēs tomēr gribētu arī iejusties citā kultūrā, esam audzināti citādu tradīciju garā un vienmēr būsim ieceļotāji, ne savējie jaunajā mājvietā, lai cik gadu desmitus tur atrastos.
Nīderlandē ir daudz latviešu, kuri te ieprecējušies, ar bērniem, holandiešu draugiem, taču būtība jau paliek tā pati. Nevar nešaubīgi teikt, ka pastāv galējais integrācijas punkts - drīzāk ir daudzpunkte, jo jebkurš, kas nedzīvo savā valstī, tomēr savā ziņā ir nomadu klejotājs vai «bezvalstnieks», jo nepieder līdz galam ne vienai valstij. Šādas sajūtas ir tikai normālas un jāpieņem, mēs zinām, uz ko mēs ejam, un galvenais šajā procesā ir atrast savu sociālo tīklu - reālu, nevis virtuālo Facebook vai Draugiem.lv. Tieši draugu loks veido atšķirību, cik emocionāli labi mēs jūtamies, un liek sirdij sajust mājas.
Personīgi - jā, ne es, ne mani draugi nerunājam holandiešu valodā, arī kontaktu ar holandiešiem līdz galam neesmu atradusi, bet ne jau valodas barjeras dēļ. Ir pārāk daudz lietu, ko es daru citādi un kas nav manā dabā. Mēs draudzīgi pastāvam viens otram līdzās.
Gribu padalīties ar secinājumu no nesen lasīta bloga par ārvalstniekiem svešumā un viņu izjūtām: «Mēs nevaram būt divās vietās vienlaikus, līdz ar to vienmēr būs naktis, kurās jāmostas un jādomā par visām tām lietām, kuru pietrūkst un kuras ir tikai dzimtenē.» Taču tikpat daudz no Nīderlandes man pietrūktu, esot mājās. Zāle vienmēr ir zaļāka otrā pusē.