Katru rītu, kad uz dzirdinātavu - laukumā pie mūsu divpadsmitstāvu mājas nolikto zaļo vašbļodu - nesu ūdens spaini, kaija jau ir priekšā - kua, kua! Es mierinu - mazliet pacieties, bet viņa tikai - kua, kua... Pie pilnās vašbļodas kaijai pirmā roka, jo liela un svarīga personība. Viņa ilgi mērc galvu, atliec to atpakaļ un bauda veldzējošo mirkli... Kad kaija uzšaujas atkal gaisā, bļodā nekaunīgi iemetas vārna, izcilā vienu spārnu, otru, izplunčājas no sirds. Viņai seko nākamā. Vannošanās rit pilnā sparā. Ūdens no bļodas pa pusei jau izšļakstīts. Pieleju vēl spaini. Pārējās vārnas sametas uz bļodas malām un aizgūtnēm malko ūdeni. Baloži maliņā pacietīgi gaida savu kārtu. Viņi ir pieticīgāki, ar dziļu respektu, kas lielāko putnu iedzīts. Kad arī vārnas izvannojušās un veldzējušas slāpes, baloži iekārtojas uz vašbļodas malām un, bažīgi apkārt lūkojoties, lēnām remdē slāpes. Ūdens dzīvām radībām tagad nepieciešams vairāk nekā barība. Vēlāk šeit pienāks dažs labs no sētas kaķiem. Kaimiņienes sunim arī šķiet, ka ūdens vašbļodā ir garšīgāks nekā mājās no krāna traukā ielietais. Tā viņi te nāks visas dienas laikā, slāpes remdējot. Es priecājos - manai laimei pietika ar diviem ūdens spaiņiem.
Daba slāpst
Tveice kā Sahārā. Saulē jau ap trīsdesmit. Zāle deg laukā
dzelteniem pleķiem. Putniem knābji puspavērti. Vārnas prātīgi kāto
ap vēl ziedošajām madarām. Kaijas, aizmirsušas par jūru, dzīvo uz
mūsu mājas jumtiem. Nav kauslīgas, bet spēcīgie dzeltenie knābji
iedveš bijību dzīvām radībām. Esmu iemācījusies ar kaiju
sarunāties.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.