1. Pagājušajā nedēļā valdošā koalīcija vienojās (cerams) par apmēriem, kādos tuvākajos gados samazināmi budžeta izdevumi. Mazliet vienkāršojot - atgriežamies 2005. gada līmenī.
No vienas puses, šāda atkāpšanās pagātnē neliekas nekas ārkārtējs - arī 2003. gadā Latvijā dzīvoja cilvēki, funkcionēja valsts, nekāds tuksnesis 64 tūkstošu kvadrātkilometru mērogā nebija. No otras puses - tik vērienīgs izdevumu samazinājums paģēr ļoti nopietnu dialogu starp varu un sabiedrību.
Jo ko reāli nozīmēs šobrīd lakoniskie samazinājuma miljoni? Vai to, ka budžeta finansētās iestādes atlaidīs darbiniekus? Tad tas laikus jāpasaka, vēlams, dodot kādas idejas, ko vara iesaka šiem cilvēkiem darīt tālāk. Vai arī to, ka valsts nevarēs atļauties finansēt kādas izdevumu pozīcijas (vai tās būtu medicīnā, izglītībā vai sociālajā sfērā)? Un atkal - ja šīs nepatīkamās lietas tiek laikus izrunātas (cik nu tas iespējams tik nospriegotā sabiedrībā), cilvēki vismaz zina, ar ko rēķināties nākotnē.
Ņemot vērā, cik grūti noticis samazinājuma process, reālists negaida no valdības jau tagad detalizētu izklāstu par tuvākajos gados gaidāmā samazinājuma pozīcijām. Runa ir par to, lai neveidotos jau piedzīvota situācija: politiķi it kā nestrīdas par lielajiem «cipariem», galvas tiek piekrītoši klanītas, bet, kad nonāk līdz konkrētajām ministriju «valstiņām», sākas stīvēšanās un cilvēku turēšana neziņā.
Šī garšīgā nacionālā tēma
2. Ja par ekonomiku nav ko teikt, politiķim paliek iespēja pabradāt auglīgajā nacionālo kompleksu un fobiju dārziņā. Parlamentam šajā ziņā nedēļa bija veiksmīga - gan diskusijas par dubultpilsonību, gan kaislības ap ideju par valsts finansētu izglītību tikai latviešu valodā.
Subjektīvā skatījumā šajās batālijās atzīmējami aspekti. Pirmkārt, enerģiskā atsaukšanās uz Rietumu pieredzi. Tas ir aizkustinoši - ikviens, kurš spēj aiziet līdz kioskam un samaksāt dažus latus par Rietumu preses izdevumiem, pārliecināsies, ka piesauktā «civilizētā pasaule» nu jau kādu laiku pati nav laimīga par pārāk iecietīgo imigrācijas un integrācijas politiku. Respektīvi, tur domā, kā kļūdas labot, kamēr mūsu politiķi šīs kļūdas uzskata par atdarināmu standartu. Rietumi pamazām apjauš, ka atteikšanās no nacionālajām interesēm multikulturālisma vārdā nav devusi gaidīto harmoniju sabiedrībā, savukārt mūsu domas titāni uzskata, ka Latvijai tomēr izdosies tas, kas nav izdevies Lielbritānijai, Vācijai, Francijai utt.
Otrkārt, pārsteidz politiķu nekonsekvence. No vienas puses, nepārtraukti tiek runāts par latviešu kā nācijas demogrāfisko apdraudējumu. No otras puses, tiek ignorēts, ka mazam etnosam, ja vien tas ir nolēmis kādu laiku uz šīs zemes pastāvēt, ir tiesības uz aktīvāku savu nacionālo interešu aizstāvēšanu nekā daudzmiljonu nācijai, kura var atļauties (varbūt) eksperimentēt.
Citiem vārdiem sakot, var un vajag diskutēt par detaļām (no kura gada izglītības reformu, vai dot dubulto pilsonību arī Krievijas latviešiem utt.), tomēr nevajag mistisku saukļu vārdā - «neradīsim papildu spriedzi», «nedosim ieganstu mūsu oponentiem» - aizmirst, ka neviens cits, ja ne paši latvieši, savas nacionālās intereses neaizstāvēs.
Latvija - juristu zeme
3.Ja vērojam kaislības ap KNAB, rodas iespaids, ka valsts sektorā juridiskās kompetences līmenis ir noplicināts. Premjers dod rīkojumu KNAB vadītājam atjaunot amatā vietnieku; Vilnītis rīkojumu izpilda, bet 24 stundu laikā vietnieku atkal atstādina... Ņemot vērā, ka KNAB šefs diez vai atļautos šādus manevrus, ja premjera pozīcija būtu perfekta no juridiskā viedokļa, rodas jautājums, kāpēc tā tāda nav, kā arī - vai šie nebeidzamie juridiskie ķīviņi iesaistītajām pusēm patiesībā nav izdevīgi.
Ja pieļaujam otro versiju, ir bēdīgi - vara apzināti spēlē pingpongu ar sabiedrībai svarīgiem jautājumiem, vadoties pēc politiskām interesēm. Jūs mums belžat vienā jautājumā, mēs atspēlējamies citā... Mēs piekrītam Cimdara atstāšanai CVK galvgalī, jūs savukārt... Tā nav izdaudzinātā «politika - kompromisu māksla». Tās ir rebes, kas apliecina īstu argumentu, apņēmības un pārliecības par sevi trūkumu.