Melbārdis tikai pirms četriem gadiem pirmo reizi pamēģināja, ko nozīmē vadīt bobsleja kamanas. Ar vilšanās sajūtu viņš bija atgriezies no Vankūveras 2010. gada olimpiskajām spēlēm. Pilotam Jānim Miņinam spēļu priekšvakarā tika izdarīta apendicīta operācija, tāpēc četrinieku ekipāžas stūmējiem četru gadu darbs izrādījās veltīgs. Oskars bija izvēles priekšā, un viņš nolēma pamēģināt, kā ir pašam raustīt pilota sviras. Atceroties, kāda bija situācija pirms četriem gadiem, Melbārdim tagad vajadzētu aiz prieka gavilēt. Tik īsā laikā ielēkts elitē!
Tā arī gan jau būtu, ja Oskars nebūtu savu sasniegumu latiņu pacēlis tik augstu, ka tagad ir sarūgtinājums par piekto vietu. Startā mūsējie bija nepārspējami, braucieni bija ļoti labi un stabili, taču krieviem un vēl vienam otram rezultāts finišā labāks nekā latviešiem. Latvijas Bobsleja federācijas viceprezidents Zintis Ekmanis izteicās, ka pienāks laiks un viņam būšot ko teikt. Arī treneris Sandis Prūsis deva mājienus, ka, maigi izsakoties, dažām ekipāžām slīd tā, ka citi vairs nav konkurētspējīgi. Viņš redzot, kā slidu pārbaudē atšķiras spīdums un krāsa, ka atliek tikai brīnīties, ka visas slidas izgatavotas no viena materiāla. «Kas nav aizliegts, ir atļauts,» diplomātisks ir Prūsis, lai gan redzams, ka arī viņa mērs pildās.
Sāpīgi apzināties, ka konkurentu iespējas ir lielākas. «Varbūt arī mums tehnikā jāizšķiras par ļoti radikāliem soļiem,» gandrīz vai skeletona tēva Daiņa Dukura vārdus atkārtoja Prūsis.
Bet pagaidām turpinās olimpiskās sacensības. Latviešu cerību disciplīna tomēr ir četrinieku mači. Vēl viss nav beidzies, tāpēc - degunu augšā, Oskar!