Augsta līmeņa profesionālais sports ir par maksu. Un tā tas ir visā pasaulē. Tā ir tikpat pašsaprotama lieta kā tas, ka, paņemot no veikala plaukta kukulīti maizes, pie kases par to ir jānorēķinās. Turklāt tas ir par maksu neatkarīgi no tā, vai līdzjutējs iegādājas ieejas biļeti stadionā, arēnā vai ieslēdz savu televizoru un laiski atlaižas dīvānā. Klubi un līgas pārdod gan biļetes, gan televīzijas translāciju tiesības, un, tieši pateicoties šīm naudām, spēj ne tikai pastāvēt, bet arī attīstīties un piesaistīt aizvien labākus un labākus spēlētājus (daudziem translāciju pārdošana ir galvenais ienākumu gūšanas avots, bez tā klubi un līgas vienkārši bankrotētu un atgrieztos amatieru sporta laiki). Protams, atšķiras televīzijas kanālu politika, vieni, nopērkot šīs tiesības, tālāk skatītājiem vairs maksāt neprasa, bet otri (un tādu ir nospiedošā vairākumā) sporta pārraides translē maksas kanālos, tādā veidā atpelnot ieguldīto naudu un nopelnot arī papildus. Tā darbojas šis bizness - klubi un līgas parasti ir privāti, tie nepieder valdībām, un neviens nevar prasīt, lai uzņēmēji, ieguldot sportā fantastiskas naudas summas, necerētu vismaz kaut ko saņemt atpakaļ.
Līdz šim Latvijā skatītāju samērā mazās intereses dēļ televīziju translācijas tirgotas netika (vienīgais izņēmums bijusi Latvijas futbola Virslīga, kura ārvalstu kompānijai pārdevusi tiesības internetā rādīt savas spēles un tādējādi nopelna patiešām labu naudu), un daudziem diez kāpēc likās, ka tā būs mūžīgi, - ieslēdz televizoru un, lūdzu, skaties gan hokeju, gan futbolu, gan basketbolu par brīvu. Taču pirms dažiem gadiem parādījās hokeja klubs Rīgas Dinamo. Interese par tā spēlēm bija milzīga, televīziju translāciju reitingi galvu reibinoši, un nu pasaules sporta biznesa pamatprincipi un pamati nonākuši arī līdz Latvijai. Dinamo spēles translēs komerctelevīzijas maksas kanālos.
Histērija un brēka, kas par šo faktu tika sacelta publiskajā telpā, bija mazliet smieklīga. Jo patiesībā summa, kas par iespēju skatīties Dinamo būs jāmaksā cilvēkiem, ir ļoti niecīga - atkarībā no dzīves vietas un citiem apstākļiem tā svārstīsies apmēram no četriem līdz sešiem latiem mēnesī (turklāt, abonējot sporta kanālu, ir iespējams skatīties arī gūzmu citu sporta spēļu). Tās ir pāris divlitrīgās alus pudeles vai pāris alus kausu krogā, un pavīdējušais arguments, ka trūkumcietēji vairs neredzēs hokeju, ir nožēlojams. KHL nepieder Latvijas valstij, līga cieš zaudējumus, un kaut kā jau tā nauda ir jāatpelna.
Turklāt šajā gadījumā runa ir arī par patriotismu - ja jau mūs tas hokejs patiešām tik ļoti interesē, ja reiz tas mums ir tik dārgs, tad daži lati mēnesī nav nekāda lielā maksa.