Ko tu meklē mūzikas dažādībā, ar kuru strādā, - no renesanses sakrālās polifonijas līdz izteiksmē sarežģītiem jaunās mūzikas opusiem un vienkāršai dziesmai?
Es apbrīnoju cilvēkus, kuri interesējas tikai par renesanses, tikai baroka vai tikai par laikmetīgo mūziku un norobežojas no visa pārējā. Es apbrīnoju tos (viņu vidū ir izcili, pasaulslaveni meistari!), kuri deklaratīvi uzsver, ka tikai tajā mūzikā ir vērtība, bet viss pārējais ir nekam nederīgs. Tā ir dziļa niršana vienā virzienā, taču man tas būtu garlaicīgi. Man ir interesanti, ja varu pagaršot no visa un varbūt kādreiz arī izēst šķīvi līdz galam. Ikviena pieskaršanās ļoti uzlādē, dod jaunu impulsu un enerģiju. Tā man bija, šovasar Šveicē atskaņojot Haidna Nelsona mesu, kuru drīz diriģēšu Garīgās mūzikas festivāla noslēgumkoncertā Rīgas Domā. Šveices festivāla orķestra koncertmeistars bija Berlīnes Mūzikas akadēmijas Senās mūzikas katedras vadītājs, kurš visu mūžu to vien darījis, kā spēlējis Bahu, Haidnu, Mocartu. Man tā bija milzīga skola. Sēdējām līdz diviem naktī, runādami par mūziku un tās lasījumu. Man tā bija ļoti liela uzdrošināšanās muzicēt kopā tik smalkā, izmeklētā kompānijā: orķestrī bija tikai Vīnes un Berlīnes filharmoniķu mūziķi, kuri bija izveidojuši kopīgu orķestri. Nelsona mesa ir veltīta kara šausmām un postam, taču tas atklāts ar Haidna dzīves uztverei raksturīgo vieglumu. Lūk, kā Vīnes filharmoniķu direktors flautists Dīters Flurī man izskaidroja atšķirību starp vācu un austriešu mūziku: vācieši iet pa dzīves tuneli ļoti nopietni. Viņi redz gaismu tālumā un dodas turp ar lielu mērķtiecību, visu laiku grumbas pierē. Toties austrieši iet ar smaidu, jo zina, ka šo gaismu tik un tā nekad nesasniegs! Haidns mesu veidojis gaišu, ar humoru un pat vieglprātību. Benedictus ir kārtīga lauku ainiņa, kurā zemnieki vienkārši dzēra vīnu un priecājās. Šajā Garīgās mūzikas festivālā beidzot īstenošu arī savu sapņu darbu, iestudējot Artura Onegera oratoriju Žanna d'Arka uz sārta. Es biju vēl puika, kad mūsu filharmonijā notika unikālais iestudējums, ko vadīja diriģents Vasilijs Sinaiskis, leģendāra personība. Tikpat leģendāra personība bija iestudējuma režisors Ādolfs Šapiro, kurš tolaik, vadot Jaunatnes teātri, piedzīvoja savas daiļrades kulmināciju pārdrošajās izrādēs - Brehta Trešās impērijas bailes un posts un Priedes Sniegotie kalni. Šapiro teātrī bija kas līdzīgs Alvim Hermanim šodien. Oratorija tika izpildīta krievu valodā, es dziedāju zēnu korī, bet sajūtas neesmu aizmirsis līdz šai baltai dienai. Atskaņojumu gribam veltīt diriģentei Ausmai Derkēvicai 80.jubilejā, jo tas, kā viņa sevi dedzinājusi augstu mākslas kritēriju vārdā, man asociējas ar Žannas d'Arkas misiju. Es varu tikai novēlēt, kaut vairāk būtu Žannu d'Arku Latvijā. Cilvēku, kas gatavi mīlestības vārdā sevi ziedot. Mīlestības vārdā pret savu valsti, darbu, uzdevumu. Diemžēl šādas misijas nesēju sabiedrībā kļūst arvien mazāk.
Valsts akadēmiskais koris Latvija kļūst arvien pazīstamāks pasaules koncertapritē. Komponists Rodions Ščedrins pēc sava darba atskaņojuma festivālā Vācijā paziņoja, ka uzskata Latviju par pasaulē labāko kori. Taču pasaule, kurā spoži mirdz mūsu mūziķu vārdi, arvien vairāk uzzina arī par Latvijas īpaši dramatisko krīzi. Kāds rādās gaiss?
Pašlaik mēs baudām ilgu gadu darba augļus. Pieprasījumu un uzaicinājumu uz dažādiem ievērojamiem festivāliem, projektiem ārpus Latvijas jau ir tik ārkārtīgi daudz, ka dažkārt jāsāk domāt, vai fiziski varam visu paspēt. Arī pats pēdējos gados ļoti daudz laika pavadu starptautiskajā darbā: koru un diriģentu konkursu žūrijās. Pēc festivāla un kora koncertbraucieniem došos vērtēt starptautisku konkursu Japānā, no Tokijas taisnā ceļā uz konkursu Spānijā, pēc tam - uz Igauniju. Tā ir laba zīme, jo ne tik ļoti slīgstam depresijā un mazāk vaidam par to, cik grūta dzīve un izdzīvošana, bet, darbojoties starptautiskā apritē, izvēdinām galvu un spējam dzīvot arī finansiāli. Kora mākslinieku algu samazinājums ir ļoti iespaidīgs (40%), finanšu krīze būtiski skārusi kolektīvu. Jāmēģina šo situāciju kompensēt, lai, pilnvērtīgi strādājot, cilvēki varētu arī dzīvot. Lai mēs nebūtu krīzes samalti. Cilvēki ir solidāri un saprot, kāda ir situācija valstī. Taču viņi šo sapratni un solidaritāti vēlas sagaidīt arī no augstākās varas, ka šī reforma skar ne tikai pensionārus un māmiņas, ne tikai skolu un slimnīcu slēgšanu, bet arī ļoti daudzu pilnīgi nevajadzīgu biroju, uzpūstu, treknu organismu likvidēšanu. Lai reformas attiektos arī uz milzīgo, apgrūtinošo birokrātijas aparātu, kas mūs smacējis diendienā.
Kamēr jums aplaudē pasaulē, Latvijas politiķi un arī liela sabiedrības daļa kordziedāšanas kustību un mūzikas izglītību uzskata par ekstru, kurai krīzes laikā valsts vairs nevar tērēties… Bažās par mūzikas nozares nākotni Mūzikas izglītības asociācija rīko ārkārtas forumu.
Tikko Vācijā Reingavas festivālā koris Latvija atskaņoja Rodiona Ščedrina krievu liturģiju Apzīmogotais eņģelis. Gan komponists, gan respektablās starptautiskās izdevniecības Schott vadība nebeidza jūsmot par Latvijas koru kultūras kvalitāti. Pēc kora Kamēr... uzstāšanās festivālā Stimmen (Vācijā) Bobijs Makferins (pasaulslavenais cilvēks orķestris - I.L.) kā medus muca staigāja mums riņķī, nezinādams, kā izteikt sajūsmu par kora skanējumu. Koru kultūra, tās augstais līmenis ir Latvijas zīmols! Bet es redzu, ka šeit to īsti pat neapzināmies. Es to redzu, vērojot procesus mūsu ministrijās, valdībā un tajā, kā mūs novērtē sabiedrība.
Man pašam ir licies tik ārkārtīgi dīvaini, ka vienā brīdī jūti, ka kolektīvi, kas nāk no Latvijas, bieži jau nosaka toni pasaules dziedāšanas kvalitātē un repertuāra izvēlē. Ar kora Kamēr… Pasaules saules dziesmu projektu esam bijuši vairākos festivālos. Neviens netic, ka viens neliels amatieru kolektīvs tik mazā valstiņā varējis kaut ko tādu noorganizēt. Saules dziesmas esam nodziedājuši Pasaules koru simpozijā Kopenhāgenā, nākamais uzaicinājums ir no simpozija ASV. Tātad nosakām tendences, no mums skatās un mācās. Bet vai nav tā, ka to, ko «krievi» neizdarīja ar Latvijas kultūru padomju okupācijas piecdesmit gados, to tagad izdarīs paši latvieši? Mēs tolaik dziedājām Deņ pobedi (Uzvaras diena), taču visiem bija iespēja darboties. Kultūra un tautas māksla bija tā uzpasēta, ka par to tagad varam tikai pasapņot. Tas, kas notiek ar mūzikas skolām, ir noziedzīgi. Es nebaidos šos vārdus teikt. Tā ir noziedzība, ko dara atsevišķas personas. Tik nezinošas un nekompetentas šajā jomā, tik tālu stāvošas, ka, pat neizzinot situāciju, nekonsultējoties un neuzklausot gudru cilvēku viedokli, pieņem lēmumus. Es piekrītu, ka reformai jāskar mūzikas vidusskolas, kuras gatavo profesionālus, starptautiski konkurētspējīgus mūziķus. Zinot, kāds tagad ir konkurss Mūzikas akadēmijā - cik maz jauniešu tagad izvēlas mūziķa ceļu -, nevajag uzturēt deviņas mūzikas vidusskolas. Ir pat skolas, no kurām neviens cilvēks nav aizgājis studēt uz Mūzikas akadēmiju. Varbūt ir jāatrod cita, ne tik izšķērdīga forma, piemēram, pārvērst par vakara mūzikas vidusskolām, kurās paralēli vispārizglītojošai ģimnāzijai būtu iespēja pie labiem pedagogiem mācīties mūziku. Bet plašais mūzikas skolu tīkls, kurā bērni apgūst mūzikas pamatus un veidojas sabiedrības kvalitāte, ir jāsargā. Reiz jau nesenā pagātnē pie mums viens ministru prezidents gribēja likvidēt kino kā nozari. Tagad tas turpinās tālāk attiecībā pret mākslu un mūziku vispār…
Kamēr biji prom, tavi kolēģi virsdiriģenti, reaģējot uz tautas mākslai paredzētā valsts atbalsta atcelšanu, atklātā paziņojumā pauduši satraukumu par Dziesmu svētku likteni.
Es pats esmu Talsu rajona koru virsdiriģents, bet tagad īsti pat nesaprotu, kā turpmāk strādāt pēc teritoriālās reformas. Agrāko rajonu kultūras inspektori, kurus es saucu par vietējiem kultūras ministriem, bija tie, kas uzpasēja, lai viss tautas mākslas process, arī muzeji un bibliotēkas visu laiku tiktu turēti uz karstām oglēm. Šis amats ir likvidēts. Nevienu nebrīdinot, it kā izdarot kaut ko pašsaprotamu, tika atvērts UNESCO atbalstītais Dziesmu svētku likums un izņemta nauda (miljons), kas bija paredzēta Dziesmu svētku kustības uzturēšanai. Kad viss ir gatavs un izdevies, tad gan visi grib Dziesmu svētkos pazaigoties, kā pāvi savas astes pacilāt. Es runāju par sabiedrību, kas pašlaik dominē un nosaka toni valstī. Tāpat arī Operā, kuras mērķtiecīga darba rezultāts ir tas, ka cilvēki no visas pasaules speciāli brauc uz Rīgas Operas festivālu. Pateicoties tam, mūsu valstī ienāk nevis izklaides tūrisms, bet cilvēki, kurus interesē kas vairāk par naktsklubiem. Es gribētu, lai uz Latviju brauc gaiši cilvēki, nevis tūristi, kuri te ierodas piedzerties vai čurā pie Brīvības pieminekļa.
Bet es nedzīvoju ilūzijās. Es zinu, liela sabiedrības daļa uzskata, ka bez aktīva atbalsta sportam mums neko citu vairs nevajaga. Arī pieņemot lēmumus, vajadzība pēc Dziesmu svētkiem vai garīgām vērtībām viņiem nav bijusi aktuāla. Jūrkalnes skolas direktore man jautāja - Māri, vai jūs izbaudījāt tos treknos gadus? Atbildēju, ka nezinu, kas ir treknie gadi. Vienmēr esam cīnījušies, lai varētu izdzīvot. Nepārtraukti jāpierāda, jāierāda, jāpierāda. Mēs jau to arī darām, jo uz skatuves jau vienmēr ir sevi jāpierāda - šodien visi ģībst aiz sajūsmas, bet rīt par to jau būs aizmirsuši. Man ir jārada, un es nevaru piedrazot savu pašapziņu ar negatīvām lietām. Cenšos retāk ieslēgt televizoru un retāk klausīties ziņas. Tas ir mans vienīgais glābiņš - šī intensīvā starptautiskā radošā darbība. Vajadzēja daudzus gadus, lai koris iekarotu savu vietu, un joprojām ir nežēlīgi jāstrādā, lai noturētu kvalitāti, ko no mums gaida.
Arvien biežāk dzirdu, ka vienīgās cilvēkam nepieciešamās pamatzināšanas ir matemātika. Taču Japānā un Dienvidkorejā ir viens no augstākajiem izglītības un zināšanu līmeņiem pasaulē, jo šajās valstīs skolā katram bērnam obligāti jāapgūst vismaz viena mūzikas instrumenta spēle. Muzicēšana attīsta to smadzeņu daļu, ko neattīsta eksaktie priekšmeti. Mūzikas skolas ir tās, kas veido Latvijas gaisotni. To, ko redzam, kad Dziesmu svētkos pulcējas tūkstoši. Tajā brīdī es vismaz noticu Latvijai. Noticu latviešiem kā nācijai, redzot, ka cilvēkiem svarīgs ne tikai tas, cik bieza kabata piebāzta, bet ir arī citas vērtības ārpus izdzīvošanas, peļņas un naudas jautājumiem. Bet tepat 1.ģimnāzijā bija situācija, ka stilīgiem jauniešiem, kuri tendēti uz materiālo pasauli, ir kauns uzvilkt tautastērpu, jo viņiem tas šķiet pazemojoši.
Varbūt tieši tāpēc vajag apvienoties, lai skaļāk aizstāvētu kultūras vērtības?
Esmu ļoti gandarīts, ka pēdējos Dziesmu svētkos izdevās cilvēkiem atgādināt par vērtībām, nevis iet vieglo ceļu ziņģu karaokes padziedāšanas līmenī. Repertuārā izdevās iekļaut tādus skaņdarbus, lai dziedātājiem ir gandarījums par to, kādas vērtības viņi spējuši pacelt. Taču bija arī vadoši diriģenti, kuri teica: tu taču esi saspiedis galvu! Tautai jādzied vienkāršas dziesmas! Protams, Dziesmu svētki nomirs, ja neelpos līdzi laikam, un ir arī jādomā, kā ieinteresēt cilvēkus. Šovasar Vācijā mums bija jāuzstājas kādā ģimnāzijā. Zāle bija pārpildīta, mūs gaidot, jaunieši svilpa, auroja, sita kājas. Ejot uz skatuves, domāju, ak Dievs, kas tagad notiks? Kā mainīt programmu, lai noturētu bara uzmanību? Sākums bija graujošs līdz brīdim, kad koris sāka dziedāt. Zālē iestājās kapa klusums, un tādu atsaucību neesam sagaidījuši pat no visizglītotākās publikas. Pēc Pētera Vaska Zīles ziņas visi kliegdami cēlās kājās. Viņi nebija iedomājušies, ka vienaudži ar savām balsīm spēj izdarīt ko tādu! Skolotāji pēc tam teica, ka mēs ar savu ierašanos ģimnāzijā esot veikuši revolūciju. Puiši pēkšņi atklāja, ka kora dziedāšana ir nevis vecmodīga, bet stilīga!