Enerģētikā Ļeņina dancis «viens solis uz priekšu, divi soļi atpakaļ» turpinās un visprecīzāk raksturo Latvijas enerģētikas zinātnes nozarē notiekošo.
2010. gada decembrī Ekonomikas ministrija uz Briseli aizsūtīja cerīgu ziņojumu par to, ka un kā 2020. gadā kopējā enerģijas patēriņā sasniegsim 40 procentus atjaunojamo energoresursu (prognožu dokuments par atjaunojamo energoresursu īpatsvara bruto enerģijas galapatēriņā līdz 2020. gadam sasniegšanu). Ziņojumā parādīts, ka ir nepieciešami papildus atbalsta pasākumi, lai sasniegtu zaļās enerģijas mērķi Latvijā.
Latvijas Zinātņu akadēmijā (LZA) rīkotajā diskusijā šā gada februārī tika spriests par atjaunojamajiem energoresursiem. Tika nolemts, ka Latvijas atjaunojamo energoresursu mērķis 2020. gadā jāsamazina no 40 līdz aptuveni 36 procentiem. Ar šādu priekšlikumu Ekonomikas ministrijā vērsās Nacionālās enerģētikas konfederācijas prezidents, akadēmiķis Juris Ekmanis.
LZA saietā nerunāja par to, kas jādara, lai sasniegtu atjaunojamo energoresursu mērķi, nerunāja par to, kas būtu darāms, lai palīdzētu attīstīties. Tā nebija pirmā reize, kad LZA organizēja līdzīga rakstura diskusiju.
Ministru Kabinetā (MK) iesniegtajā projektā par valsts pētījumu programmām ir rakstīts: «Apstiprināt šādas valsts pētījumu programmas: «Inovatīvas enerģijas resursu ieguves un izmantošanas tehnoloģijas un zema oglekļa emisiju nodrošināšana ar atjaunojamiem energoresursiem, atbalsta pasākumi vides un klimata degradācijas ierobežošanai» prioritārajā zinātnes virzienā «Enerģija un vide (atjaunojamo enerģijas resursu ieguves un izmantošanas tehnoloģijas, klimata izmaiņas samazinošās tehnoloģijas un bioloģiskā daudzveidība)». Programmas vadītājs - Dr.habil.phys. J. Ekmanis, Fizikālās enerģētikas institūts.
Atklāts paliek jautājums: kas ir šā fenomena pamatā? Kas virza IZM katru gadu ieskaitīt LZA prezidenta J. Ekmaņa vadītā institūta kontā pa miljonam latu? Tā tas bija iepriekšējos četrus gadus - pa miljonam latu gadā. Tā tas būs nākamos četrus gadus, ja MK to apstiprinās.
Tas pat nav galvenais, ka miljoni tiek ieskaitīti, kaut arī tas notiek brīdī, kad izglītībai un zinātnei tiek mazināts budžets universitātēs, un nav arī tik svarīgi, ka regulāri tiek atskaitīti miljoni iestādei, kurā pēc definīcijas nav jaunu zinātnieku (maģistrantu un doktorantu studiju programmas ir tikai universitātēs.
Būtiski ir tas, ka par iepriekšējā periodā - no 2006. līdz 2009. gadam - veiktajiem darbiem netika veikta nopietna starptautiska ekspertīze par to, kas ir padarīts; netika izvērtēts, vai uzstādītie mērķi un uzdevumi izpildīti. Nav skaidrs, kāda ir pievienotā vērtība Latvijas energosektoram (arī ES) no šīs izpētes.
Kā šī pati zinātnieku komanda, kura jau četrus gadus ir veikusi zinātnisko izpēti un konstatējusi, ka atjaunojamo energoresursu mērķi 2020. gadā nav sasniedzami, spēs, notērējot nākamos četrus miljonus latu, kardināli mainīt savu viedokli un pateiks mums visiem priekšā, kas mums jādara, lai palielinātu biomasas īpatsvaru siltumenerģijas un elektroenerģijas ražošanai, lai straujāk uzsāktu vēja enerģijas un citu atjaunojamo energoresursu izmantošanu?
Nebūtu jau tas viss tik traģiski, ja vien enerģētikas zinātnes nozares izvēlētie flagmaņi tik cieši neturētos pie dabasgāzes un tādējādi nenovestu Latvijas siltumenerģijas gala lietotāju tarifa pacelšanu par 30 procentiem šobrīd un vēl vairāk - šoruden. Viņu un viņu proponēto ideju dēļ mēs grimstam dabasgāzes izmaksu un līdz ar to arī siltuma tarifu paaugstināšanas muklājā.
Būšu pateicīga premjeram un ministriem, ja tad, kad būs jābalso par nākamajiem miljoniem latu prioritāro zinātnes virzienu programmām, viņi atcerēsies, ka neesam Grieķijā.
Televizorā katru dienu skatos vienu un to pašu klipu, vienas un tās pašas sejas, kas mēģina man iestāstīt, ka ir Par labu Latviju. Es arī rakstīju šo rakstu tāpēc, ka esmu par labu Latviju, bet tikai tā ir cita Latvija. Tā ir Latvija, kurā cilvēki mainās, domā, analizē.
*RTU profesore, Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta direktore, habilitēta inženierzinātņu doktore