2007. gadā viņa sāka spēlēt Latvijas sieviešu futbola izlasē un pēc Rīgas 2. ģimnāzijas beigšanas saprata, ka grib gan sportot, gan studēt, tāpēc lieliska šķita iespēja tikt pie sportista stipendijas kādā augstskolā ASV, kur sieviešu futbols ir augstā līmenī. Ieceri izdevās īstenot. Grūtākais četros Amerikā pavadītajos gados ir bijusi prombūtne no draugiem un ģimenes, taču šī pieredze lika ātrāk pieaugt, ieaudzināja patstāvību, deva jaunus kontaktus un ļāva iepazīt svešu kultūru, Liene uzskaita.
Četri gadi Amerikā
Izšķirošais lēmumā doties uz ASV bija sporta stipendija, Liene atzīst. Viņas paziņas bija devušās paspēlēt futbolu klubos Polijā, taču rezultātā iekavējušas studijas Latvijā. «Turklāt alga, ko viņas tur saņem, ir mazāka, nekā man sanāca stipendija,» Liene stāsta. «Es nošāvu divus zaķus ar vienu šāvienu. Sportā vien, sevišķi sieviešu, baigo naudu nenopelnīsi, tāpēc izglītību vajag.»
Meklējot iespējas ASV, Liene neizmantoja aģenta pakalpojumus, bet visu darīja pati. Uztaisīja savu sportistes portfolio, aizsūtīja to 40-50 augstskolām, kuras piedāvāja Lieni interesējošās studiju programmas un kurās bija klubs, kas spēlē kādā no diviem augstākajiem līmeņiem, kādi pastāv ASV sieviešu futbolā. «Padsmit no šīm augstskolām atsaucās ar vispārīgiem piedāvājumiem, bet bija četras, kas piedāvāja ideālo variantu - pilnu stipendiju, kas apmaksā mācības, dzīvošanu u. c. Pašai bija jāsedz tikai ceļa izmaksas,» Liene stāsta. Gribētāju uz šīm sportistu stipendijām gan ir daudz pašu amerikāņu un arī ārzemnieku vidū, un pieteikšanās process jāsāk jau pusotru gadu pirms plānotās ierašanās ASV, citādi - kas pirmais brauc, pirmais maļ!
Amerikā Lienei gāja raibi, jo nedēļu pirms ierašanās viņa satraumēja kāju, tāpēc pirmajā gadā futbolu gandrīz nespēlēja. Treneris tomēr bija pretimnākošs un mājās nesūtīja. Vēlāk Liene ar viņa palīdzību pārgāja no Džordžijas Valsts universitātes uz Emanuela koledžu, kur bija lielākas iespējas spēlēt futbola komandas pamatsastāvā, turklāt studēt sporta menedžmentu, ne vairs viesnīcu biznesu. «Uzreiz jutu, ka sporta menedžments ir īstais virziens, pat ja Latvijā nav daudz iespēju ar to profesionāli nodarboties.» Ar šo jomu Liene saista arī nākotnes plānus, kaut kad viņa grib kaut ko savu - futbola klubu vai ko tamlīdzīgu -, varbūt darbosies kā aģente, kas palīdz izmantot sportistu stipendijas ASV arī citiem jauniešiem, bet pagaidām, atgriezusies Latvijā, grasās sākt C kategorijas treneru kursus. «Sportā gribu būt līdz pēdējam. Man tas ir gaisa vietā. Kad pārtraukšu spēlēt pati, došu savu mīlestību pret spēli citiem,» Liene smaida.
Studējot ASV, Lienei treniņi bijuši piecas sešas reizes nedēļā, triju mēnešu sezonā - 20 spēļu, paralēli komanda iesaistījusies brīvprātīgajā darbā (Liene pastrādājusi zupas virtuvē un bērnu dienas centrā), taču pirmajā vietā tomēr bijušas mācības. «Ja tev nav noteiktā atzīmju līmeņa, spēlēt netiksi.» Pasniedzēji gan bijuši pretimnākoši, ļāvuši studiju darbus kārtot arī citā laikā. Liene pieļauj, ka lielā daļā Latvijas augstskolu izpratnes un pretimnākšanas līmenis būtu zemāks, kaut nešaubās, ka ar savām sekmēm mācītos budžeta vietā. «Tomēr uzskatu, ka ASV bija labāks variants. Latvijā daudzi aiziet no sporta tāpēc, ka nonāk dilemmas priekšā: vai nu ej izglītības ceļu, vai riskē un ej profesionāla sportista ceļu, kas traumas gadījumā tevi var atstāt bez nekā,» Liene saka. Viņasprāt, tik bagātīga studentu sportistu atbalsta modeļa, kāds ir ASV, Latvijā nekad nebūs, jo mazā iedzīvotāju skaita dēļ katrā universitātē nekad nebūs savas futbola komandas. Tomēr sportistiem tikt pie augstskolu budžeta vietām varētu palīdzēt Latvijas Futbola federācija. Tiesa, tur vajadzīgi lielāki finanšu resursi. Kamēr to nav, Latvijas futbolā daudz kas turas uz spēlētāju, treneru un citu iesaistīto entuziasma, Liene spriež.
Balsta duālo karjeru
Tomēr tā gluži nav, ka Latvijā atbalsts studentiem, kas sporto, ir minimāls vai nekāds. Lai viņiem sporta dēļ nevajadzētu pamest izglītošanos vai otrādi, augstskolas dara, ko var, - atkarībā no resursiem, tradīcijām, pieejas.
LU Sporta servisa centra direktors Uģis Bisenieks stāsta, ka LU ik gadu 50-60 saviem studentiem - labākajiem sportistiem - piešķir studiju maksas atlaides (pat līdz 100%). Tās saņem gan individuālo, gan komandu sporta veidu pārstāvji, tomēr nopietnāks atbalsts ir otrajiem, jo papildus viņi var iegūt arī mecenātu sponsorētās stipendijas (50-600 eiro mēnesī) un trenēties, izmantojot augstskolas sporta infrastruktūru. «Principā - ja neskaita to, ka sporta materiālu tehniskā bāze ir pieticīgāka un stipendiju apjoms ir mazāks, mēs piedāvājam to pašu, ko ASV augstskolas,» rezumē U. Bisenieks un uzsver, ka LU kā pirmā augstskola Latvijā šādi sākusi atbalstīt t. s. duālo karjeru (sports + izglītība citā jomā). LU jau gadiem ir augsta līmeņa komandas basketbolā, futbolā, florbolā u. c., kurās trenējas un spēlē studējošie sportisti, taču atlaides mācībās viņiem netiek dotas, koriģēt var tikai studiju grafiku, bet ne saturiskās prasības. «Esam novērojuši - ja grib, visu var apvienot,» saka U. Bisenieks un piebilst, ka izglītības un sporta kombinācija cilvēka personībai dod ļoti daudz pozitīva. Arī augstskolā sportam esot vairākas funkcijas: studentu veselīga dzīvesveida veicināšana, LU tēla popularizēšana sabiedrībā, jaunu studentu piesaiste, jo LU ir iespēja trenēties jebkura līmeņa sportistiem. «Ja līdz 15-16 gadu vecumam nekļūsti par sporta profesionāli, tad tā iespēja ir garām, bet mēs dodam otru. Lielajos klubos vari sēdēt un gaidīt savu iespēju spēlēt, kura tā arī var nepienākt, jo ir vajadzīga spēļu pieredze, bet LU mēs sportistiem pieejam individuālāk, lai iespējas spēlēt būtu katram. Pie mums bieži atnāk «otrais ešelons», ko kāds ir izbrāķējis, vai arī talantīgi sportisti, kas vēlas arī studēt,» saka U. Bisenieks.
RTU, kurā sports ir arī obligātais priekšmets pilnīgi visiem studentiem, līdz šim finansējusi savas izlases komandas basketbolā, telpu futbolā, florbolā, volejbolā, dodot studentiem iespēju trenēties bez papildu maksas, savukārt nākamais studiju gads būs pirmais, kad RTU sportistiem piedāvās īpašas budžeta vietas, stāsta RTU rektora vietnieks attīstībā Artūrs Zeps. Līdz 12. jūnijam interesenti var pieteikties 20 šādām budžeta vietām, ko varēs izmantot dažādos studiju līmeņos. Galvenie kritēriji ir labas sekmes (vidējā atzīme - vismaz septiņi) un labi sportiskie sasniegumi. Arī studējot mācībās nedrīkstēs palaisties, taču augstskola ir gatava piedāvāt individuālu studiju grafiku, lai sportists varētu saskaņot mācības un sporta noslodzi. «Tā ir RTU kopējā politika - cenšamies saskatīt un nākt pretī tām studentu grupām, kam varētu būt nepieciešams lielāks atbalsts. Sportisti ir viena no tām,» skaidro A. Zeps. Viņš stāsta, ka sportisti var arī pretendēt aptuveni uz 60 stipendijām, kuras par labām sekmēm, praksi, pētniecību studentiem piedāvā RTU Attīstības fonds, taču no nākamā gada sadarbībā ar Latvijas Futbola federāciju tikšot piedāvātas arī īpašas stipendijas tieši futbolistiem, turklāt arī tiem, kas studē citās augstskolās.
Potenciāls nav izsmelts
Augsta līmeņa sportistus, kas studē, ar stipendijām kopš 2007./2008. akadēmiskā gada atbalsta arī Latvijas Sporta federāciju padome (LSFP), stāsta tās valdes izpilddirektors Māris Liepiņš. Ik gadu šim mērķim no valsts budžeta tiek piešķirti 35 000 eiro, un šogad tās saņēma 33 cilvēki gan individuālajos, gan komandu sporta veidos. Stipendiju apmērs ir no 400 līdz 1400 eiro, un tās piešķir tiem, kas studē sekmīgi, piedalās studentu sporta kustībā un uzrāda labus rezultātus sacensībās - no Latvijas čempionāta līdz pat olimpiādei. «Šīs stipendijas ir kā mērķfinansējums, kas daudzus motivē mācīties,» teic M. Liepiņš. Par sportistu duālo karjeru un to, kā to atbalstīt, arvien vairāk domā visā pasaulē, jo īpaši tāpēc, ka studentu sporta līmenis kļūst arvien augstāks, sportisti studenti pat uzvar olimpiādēs.
Latvijā atbalstu studentiem sportistiem gribētos plašāku, atzīst LU un RTU pārstāvji. «Nedomāju, ka kāda augstskola ir pret sportu, drīzāk tas ir finanšu un resursu jautājums - tās ir ne tikai stipendijas vai budžeta vietas, bet arī sporta kompleksu būve utt. Arī RTU realitāte, lai sportistus atbalstītu, ir finanšu saistības,» saka A. Zeps un neizslēdz, ka vērienīgāku atbalstu ļautu nodrošināt finansējums no valsts puses.
U. Bisenieks novērojis, ka augstskolas patlaban ļoti cenšas attīstīt savas sporta komandas, jo tās plaši un bieži iznes augstskolas vārdu sabiedrībā. «Tas palīdz saglabāt studentu sportu augstskolā, pat ja studentu skaits ik gadu sarūk.» Lai gan mārketingā maksimālu rezultātu var sasniegt arī ar minimāliem līdzekļiem, studentu sporta attīstībā no svara ir arī augstskolas attieksme, cilvēku faktors, finanses. «Latvijā studentu sports patlaban nav pietiekami attīstīts - tā iespējamais pienesums sabiedrībai, sporta videi, augstskolai ir izsmelts mazāk par pusi. Naudas trūkst visiem, bet lielākais šķērslis, kas apgrūtina attīstību, ir tas, ka trūkst sporta zāļu visā valstī kopumā,» norāda U. Bisenieks.
Savukārt M. Liepiņš atklāj, ka tieši patlaban, sadarbojoties augstskolām un LSFP, top koncepcija, kā turpmāk Latvijā virzīt un atbalstīt studentu sportu.