Tipiskais Strēlnieks
Profesore smej, ka pēc horoskopa esot tipisks Strēlnieks: «Man visur jāuzvar. Bērnībā mūsu Ģertrūdes ielas plašajā sētā es, sīks skuķis, gribēju spēlēties ar puikām. Šie ne. Nodomāju - skriešu, trenēšos, redzēsiet, es jūs uzvarēšu. Tiesa, vēlāk zēni mani vairs neinteresēja, viņus vienkārši neredzēju. Biju absolūtā teicamniece mācībās un aktīvi sportoju. Mamma mani pavadīja uz Daugavas stadionu uz treniņiem un raudāja, cik ļoti es sevi nodzenu. Startēju vieglatlētikā 400 metru un 800 metru distancēs jaunietēm, biju Latvijas rekordiste savās distancēs ar vienu no labākajiem laikiem Padomju Savienībā un pasaulē. Čempione. Uzvaras alkas bija tik lielas, ka vienmēr pirms startiem domāju - noskriešu, un, ja būšu pirmā, tad varu arī mirt!»
Apskaužamas ir profesores darbaspējas. Grāmatplauktā sarindotas 12 profesores uzrakstītās grāmatas par darba un vides medicīnu (medicīnas nozares, kas pēta, kā darba un vides faktori ietekmē cilvēka organismu). Zemāk tāda pati grāmatu rinda. To autors ir Maijas Eglītes pirmais vīrs psihiatrijas profesors Imants Eglītis. Profesore stāsta, kā ieskatījusies Imantā, bet 1964. gadā mīļotais sūtīts uz Maskavu mācīties aspirantūrā: «Es taču nevaru tik ilgi būt viena! Esmu caursitēja! Aizdevos pie toreizējā veselības ministra Kaņepa, lai arī mani sūta uz aspirantūru. Kaņeps pārvaicāja - ak tad mīlestība? Piezvanīja uz Maskavu, un tur studējām abi.» Profesore cerējusi, ka viņi visu mūžu strādās kopā kā Pjērs un Marija Kirī. Abi pabeidza aspirantūru, atgriezās Rīgā. Jaunajiem zinātniekiem piedzima dēls Roberts. 25 gadu vecumā Maija Eglīte aizstāvēja kandidāta disertāciju. Abus izšķīra sociālie apstākļi, komunālais dzīvoklis un viss no tā izrietošais, vārdu sakot, pēc septiņu gadu kopdzīves Maija un Imants izšķīrās, bet visu turpmāko dzīvi uzturēja labas attiecības.
Visu mūžu Pūce
Trīsdesmit sešus gadus Maija Eglīte bija kopā ar otro vīru autoinženieri Arni Vanadziņu. Viņu dēlam zinātniekam Ivaram Vanadziņam jau 38 gadi. Ritēja trauksmaina dzīve. Maija neslēpj - viņai nepatīk gatavot ēst, šūt un tamborēt, bet nekas no nepieciešamā netika darīts pa roku galam: «Esmu Pūce. Atnācu no darba, paveicu mājas darbus, un, kad visi aizgāja gulēt, ķēros pie zinātniskā darba. Visi svētki un brīvdienas pagāja darbā. Par laimi, man pietiek ar četrām piecām miega stundām.» Arnis sievu ieinteresēja braukt uz kalniem. «Labi, ka man bija rūdījums. Kur tikai nebijām, ar 30 kilogramu smagu somu mugurā esmu uzkāpusi arī Elbrusā, bet Pamirā sasniedzām 5,5 kilometru augstumu.»
Dažas Maijas kolēģes sakot, ka viņu bērniem no vārda «disertācija» nāk vēmiens, bet Ivars un Roberts saprata māti un tagad iet viņas pēdās. Ivars strādā Rīgas Stradiņa universitātē - Maija vada Aroda un vides medicīnas katedru, bet Ivars ir Darba drošības un vides veselības institūta direktors. «Strādājam tandēmā, kopīgi bīdām projektus, rakstām grāmatas.» Roberts ir Latvijā un pasaulē pazīstams fiziķis, pašlaik vadošais pētnieks LU Cietvielu fizikas institūtā. Profesore ir optimiste: «Man ārkārtīgi laimējies dzīvē. Jaunībā domās piemetu plānus dzīves desmitgadēm, un faktiski viss ir piepildījies. Domāju gan, ka 50 gadu vecumā man būs vairāk naudas un es apceļošu pasauli, bet galu galā to izdarīju, dodoties darba komandējumos.»
Iznāk viens princis
Pirms sešiem gadiem mūžībā pēkšņi aizgāja Maijas vīrs Arnis. Maiju glābj darbs: «Darbaholisms man gēnos no tēva. Es baidos no laika, kad vairs nevarēšu strādāt. Negribētos to brīdi piedzīvot. Mani uztur sportiskais gars, un dzīve man ir kā maratonskrējiens.» Profesore atklāti atzīst - tagad, lai kādus veselības kokteiļus dzeram, lai kā par sevi rūpējamies, laiku varam tikai mazliet atbīdīt atpakaļ. «Vecums ir pirmā cīņa, kurā nevaru uzvarēt.»
Šī cīņa nav iekrampēšanās aizejošajā, bet tāda kā rotaļa - kurš kuru. Maijai vienmēr patikuši jaunāki vīrieši un joprojām ir vairāki gados jaunāki draugi. «Varu uzrakstīt grāmatu par to, kā no trim vīriešiem dabūt vienu princi. Almatā man bija draugs puskrievs, pustatārs Vadiks Mansurovs, ārsts un alpīnists, īsts mačo. Maskavā mans domubiedrs bija jauns puisis, 20 gadu jaunāks par mani. Teicu: nav svarīgi, vai es patīku tev, man būtiski, lai tu patiktu man. Sievietei vajadzīgs cilvēks, kam viņa patīk, tas ļauj mirdzēt,» uzskata profesore.
Viņa rāda savu jaunības dienu foto un atzīst: «Tolaik nebiju smuka, biju pārskrējusies, nostrādājusies. Vissmukākā biju 40 gados.» Kādas jaunības saglabāšanas metodes profesore pašlaik liek lietā? Maija saka: «Taisnību sakot, naudas ziņā uz ģīmja lieku vairāk nekā kuņģī. Barojošs un mitrinošs krēms ir obligāts. Nenolaižos. Man vienmēr ir frizūra. Iegādājos sev tērpus. Apmeklēju masieri. Dzīvoju līdzsvarā ar sevi un pasauli.» Viņai gan joprojām nepatīkot gatavot, tāpēc ēdot to, ko gatavu var nopirkt. Izvāra kādu zupiņu, uz darbu paņem līdzi salātus, augļus, ar to pietiekot līdz vēlai vakara stundai. Toties Maijai esot zaļie pirkstņi, un viņa labprāt strādā vasarnīcas dārzā Saulkrastos, tur zied skaistas puķes. Profesore gan labprāt vāra dažādus ievārījumus, kas viņai ļoti garšojot.
Maija atceras, ka Norvēģijā viesnīcā reiz redzējusi pāri - abiem ap astoņdesmit, bet bučojušies un mīļi čubinājušies. Pēkšņas intereses vadīta, Maija jautājusi, cik gadu viņi laulībā dzīvo. Abi smējušies, kundze nočivinājusi: «Tas jau mans boyfriend (draugs - angļu val.)!» Profesore smej: «Lekcijā vaicāju saviem studentiem, lai paceļ roku tie, kuru vecmāmiņām ir boyfrend? Ziniet, pacēla tikai vienu roku!»