To īsti nevar pateikt, kurš ir spurains un kurš ne. Brazov-ska kungs ir ļoti ilgu laiku strādājis, jau vairāk nekā desmit gadu. Sevišķi pēdējā laikā viņam ir bijuši ļoti smagi uzdevumi. Viņa redzējums, kā rīkoties FKTK, ir bijis pozitīvs un veiksmīgs. Tādēļ domāju, ka šeit, Latvijā, neviens nevar atrast pieredzējušāku cilvēku, kuram ir pieredze, pietiekami laba reputācija un mugurkauls.
Cilvēki par FKTK spriež pēc bankām. Šādā ziņā Latvijai nav nekādu labo rekordu.
Ja paraugāmies, kura no vadībām varēja novērst krīzes, tādas nebūtu ne Latvijā, ne pasaulē. Paredzēt banku izzagšanu vai ekonomisko krīzi Parex bankas gadījumā - tas nav reāli iespējams. Jāsaprot tā situācija, kādēļ tāda radās un kā no tās iziet ārā vislabākajā veidā.
Liekot roku uz sirds, jūs domājat, ka FKTK jautājumā par Krājbanku gan pirms, gan pēc pārņemšanas ir rīkojusies par 110 procentiem?
Par 110 man ir grūti pateikt, bet tā informācija, kas ir manā rīcībā, sekojot līdzi tajās dienās, kas notika, man ir pārliecība, ka FKTK rīkojās tā, kāds bija tā brīža labākais risinājums. Man arī nav iespējas atrast atbildi, vai kādas citas valsts banku uzraugi varētu rīkoties labāk kā Latvijas. Es vienkārši mēģinu atrast variantus, kā rīkojušies ASV, Lietuvā vai Somijā, vienalga kur. Es neatrodu, ka kāds būtu rīkojies profesionālāk un labāk. Pie tiem šokiem, kas tik īsā laikā mums vēlās pāri... Krājbankas gadījumā tā situācija izvērtās sekojoši: Lietuva būtu to glābusi, ja banku nebūtu izzaguši īpašnieki. Tad, kad viņi redzēja, ka saimnieki ir to izzaguši, viņi saprata, ka nevar glābt nedz sevi, nedz arī palīdzēt Latvijai.
Vai par nākamā gada valsts budžeta projektu esat lepns?
Teikt, ka lepns, nebūtu īsti vietā. Domāju, tas ir labs, pozitīvs solis, ka budžets šogad ir laikus un vairāk vai mazāk ir dažādu kompromisu sabalansēts. Lepns var būt par Norvēģijas budžetu, kur aizmugurē ir naftas lauki un kur budžets vienmēr būs vairāk vai mazāk pieņemams. Tāpat arī teikt - pelēks budžets. Vai tad bija jābūt krāsainam? Mums šogad tāds jau bija. Tie nav vārdi. Tas ir pietiekami konservatīvs un sabalansēts pasākums - šī budžeta veidošana.
Ir paredzēti budžeta ieņēmumu pieaugumi. Uz kā rēķina tie būs?
Ieņēmumi ir lielāki, jo šogad notiek harmoniska izaugsme, arī plašāka, aug visas nozares. Tāpat kā patēriņš. Tieši tas pats notiek nākamgad. Ekonomika aug. Pieļauju, ir iespējas augt straujāk, nekā tiek lēsts. Otrs - ir arī nodokļu iekasēšana. Profesionālāka VID sadarbība ar uzņēmējiem un «burkāna - pātagas» princips arī dod rezultātus...
Par budžeta veidošanas procedūru. Jau sen runāts, ka kādreiz vajadzētu pieķerties pie tā saucamā nulles budžeta. Nevis tikai par to, ko ministrijas prasa papildus, bet arī no nulles izrevidēt, kādu finansējumu tās prasa.
Pie nulles budžeta nebūtu valdības. To darīt varētu, bet tad nebūtu kas strādā. Tas nav reāli. Arī tas, no kuras pozīcijas pēta budžetu - pirms vai pēc krīzes. Ja ņemam pēc krīzes, tas ir tāds utopisks variants, un tādu gadījumu pasaulē, manuprāt, gandrīz nav. Diezin vai to vajadzētu pielietot. Līdz tam būtu krituši visi, kas var krist, kamēr nonāktu līdz nullēm. Problēmas ir jau tagad - atrast kopsaucēju starp ministrijām un politiķiem, salikt kopā. Ja mēs sāktu no baltas lapas, tā būtu viena vienīga plēšanās. Ir svarīgi, kā kuras nozares paskatās uz sevi. Pašas reformas ir viens no galvenajiem terminiem, kā vajadzētu skatīties. Ja paskatāmies Izglītības ministrijā šo izdevumu pozīcijas un to, kā Ķīlis šobrīd skatās, viņš zināmā mērā paskatās ja ne no nulles perspektīvas, tad tuvu tam. Atbalstīt izglītības pozīcijas tajās jomās, kur reāli ir pieprasījums.
Izveidojies konflikts ar daļu no pašvaldībām. Pūķa kungs intervijā minēja, ka ļoti žēl, ka valsts budžetā paredzēta izaugsme, tomēr pašvaldības dzīvojot krīzes situācijā. Kā jūs to komentētu?
Lieliski pildās iedzīvotāju ienākuma (IIN) un arī nekustamā īpašuma nodoklis, kāda tur krīze? Es šaubos, vai kāda pašvaldība var būt Latvijā, kurai ir zemāks IIN ieņēmums, nekā tas bijis iepriekšējā gadā.
Taču jūs viņiem no IIN atņemsiet procentus.
Tik un tā tas pildās, un mēs redzam, ka nomināli nekas netiek atņemts. Plus mēs vēl piedāvājam papildu atbalstu 89 pašvaldībām, kas ir gandrīz 90%, kuras iegūs, proporcijās neko nemainot.
Lielās pilsētas to uzskatīja kā provokāciju pret tām.
Jā, bet, ja mēs raugāmies uz reģionālo līdzsvarotību un attīstību un skatāmies arī uz šādu faktoru, tas ir pozitīvs risinājums. Tāpat lielajās pilsētās arī nomināli vai fiziski mēs redzam, ka izaugsme ir krietni straujāka. Rīga, Jelgava vai Jūrmala attīstās, es pieņemu, reizes divas trīs straujāk nekā reģioni. Tur jau tās darbavietas rodas. Tā naudas masa, kas ienāk nodokļos, tāpat ir pietiekami liela. Mazajām pašvaldībām, īpaši Austrumlatvijā, aktivitāte ir krietni zemāka. Tā ka piedāvājums ir sabalansēts, un uz to tā arī vajadzētu skatīties.
Vai pastāv kaut kāda «demokrātiskā» kvota deputātiem uz otro lasījumu?
Visticamāk, papildu pieprasījumi parādīsies. Es negribētu šeit runāt par kvotām, bet gribētu redzēt sabiedrībā atbalstāmu pieprasījumu, aktivitāti. Projekti, kurus vajadzētu realizēt, un mēs viņus arī darītu pēc gada vai diviem, bet gribētu redzēt, lai šīs summas nav lielas. Finanšu ministrijai nepārtraukti ir jāmeklē risinājumi. Tagad tādas nav, taču tik un tā tas presings ir liels. Nevar nepārtraukti apmierināt papildu prasības, visam ir jānotiek ar mēru. Tādēļ ceru, ka papildu pieprasījumi būs pietiekami mazi, akceptējami un nedzīs sprukās FM.
Kas jums ir mazs apmērs?
Par miljoniem runas nevar būt vispār. Tie var būt projekti, kur redz, ka tas ir pozitīvais žests, ko kāds grib parādīt savam novadam. Tas tradicionāli vienmēr tā arī ir bijis.
Saprotu, ka ir panākta zināma vienošanās ar NA jautājumā par demogrāfijas pieprasījumu.
Saruna bija ļoti smaga, mēs jutāmies tāpat kā aizdevuma programmas laikā. Skaidrs, ka demogrāfija bija tikpat aktuāla problēma arī vasaras laikā. Kāpēc nevarēja to izdarīt vasaras laikā, kad budžetu veidoja, atrast laiku, ne tādā tempā un ne tik sarežģīti to risināt? Par to ir pārmetums. Jāsaprot arī, ka programma tik un tā iet uz priekšu. Bet kompromiss ir tagad atrasts. Cerams, ka nebūs nākamie, jo ir svarīgi zināmā mērā saglabāt budžeta mieru. Visai Latvijai vajag uzelpot, ka budžets ir pieņemts, un lai mēs nākamgad atkal varam paraudzīties plašāk. Bez šaubām, demogrāfija un nodarbinātība ir svarīgas jomas, un ir jāatrod arī līdzekļi visa veida nevienlīdzības plaisu mazināšanai. Trīs pēdējie gadi ir bijuši grūti, un nevajag vēlreiz to budžetu veidot tik grūti, it kā būtu aizdevuma programma. Arī ja raugās no ārpuses, kredītreitingu aģentūras, vēlamies arī ātrāk pārfinansēt starptautisko aizdevumu. Tur mēs taupām miljonus, kurus varam novirzīt tajā pašā demogrāfijā nākamgad.
Kā vērtējat Nacionālās attīstības plānu?
Pirmo reizi ir vēlme no politiķiem un sabiedrības pragmatiski paraudzīties, ko tas plāns īsti nozīmē. Iepriekš bija vairāk vīzijas. Taču tagad rodas izpratne par to, ka vīzija var būt, ja tai apakšā ir nauda. Taču te arī ir dažāds redzējums. Vai tā būs infrastruktūra, kultūra vai ekonomika. Visticamāk, tās ambīcijas ir vairākas reizes lielākas.
Vai šajā gadījumā nav nedaudz par traku tas periods uz priekšu paņemts?
Manuprāt, tie cikli ir tik dinamiski un nav nekādu ilūziju, ka Latvijai, tāpat kā jebkurai Baltijas valstij, šie plāni būs jārediģē pēc diviem trim gadiem. Mēs attīstāmies daudz dinamiskāk. Varbūt pēc šiem gadiem pēkšņi atklājas kāds ļoti spēcīgs impulss, piemēram, transportā vai loģistikā, vai vēl kāda cita joma. Vadlīnijas ir jānosprauž, bet jāpatur arī elastība.
Vai tā nav pasīva pozīcija - ja pēkšņi paveras? Varbūt ir jāstrādā, lai tas notiktu.
Tā tas ir, bet varētu mainīties akcenti. Vēl nesen neviens nedomāja, ka mūsu rūpniecībai ir tāds potenciāls, kāds tas patlaban rādās. Daudz kas var izrietēt no Rīgas kā pilsētas faktora. Ļoti daudz. Varētu būt daudz lielāks pienesums tautsaimniecībai. Varētu būt labs potenciāls lauksaimniecībai un mežsaimniecībai. Ņemot vērā tiešmaksājumus un pārtikas rūpniecības labās pozīcijas pēc dažiem gadiem, varam cerēt uz labiem rezultātiem laukos. Svarīgi ir minēt, ka naudas ieguldījumiem Latvijas lielākajos centros ir jānotiek neatkarīgi no tā, kādas ir tālākās naudas plūsmas.
Pagājis gads, kopš valdības darba sākuma. Kā to vērtējat?
Attiecībā uz finanšu stabilitāti, budžetu, nodokļu ieņēmumiem jāvērtē labi. Fiskālais finansiālais bloks ir bijis spēcīgs, sadarbība ar starptautiskajiem aizdevējiem ir bijusi laba, arī šis pārfinansēšanas jautājums. Arī ja runājam par ekonomisko attīstību, daudz kas ir pavirzījies uz priekšu. Ja par reformām, tad process nebūs tik ātrs, tur ir pretdarbība, arī strīdi, tas prasīs laiku. Reformas savus apgriezienus sāka uzņemt tieši pēdējā pusgadā. Ļoti interesē, kas notiek ar izglītību, reģionālo attīstību, veselību, arī labklājību, kur mēs gribētu redzēt labāku piedāvājumu sabiedrībai. Reformas ir saistītas ar jaunievedumiem un krasām izmaiņām. Tas, protams, brīžiem konfliktē, jo stabilitāte ir tas, ko sabiedrība no ārpuses vēlas redzēt. Bet es pilnīgi arī saprotu, kas ir vajadzīgs tieši no reformām. Te ir savijies konservatīvisms ar reformismu, šajā valdībā.
Par ES un eirozonu... Rodas iespaids - lai kādi instrumenti tiek iedarbināti, eirozonā labāk nepaliek.
Domāju, ka labāk tomēr paliek. Esmu pats cieši iekšā procesā ministru forumos Eiropā. Tie signāli bija palikuši krietni pozitīvāki, un tiešām pirms tam bija liela skepse par nacionālo valdību spēju īstenot konsolidācijas pasākumus. Šobrīd process ir pozitīvāks - šur tur ātrāks, šur tur lēnāks.
Vai jūs nebaida, ka tas, kas notiek dažu Eiropas valstu ielās, apturēs valdības?
Ja ielas procesu apturēs, tad Eiropā var būt ļoti lielas problēmas. Ir svarīgi, kā to komunicēt. Te varam mācīties no Latvijas. Tas, ko man prasa jebkurš finanšu ministrs - kā jums tas izdodas? Un tas ir izdevies vēl vairākām valstīm. Un nedrīkst laist garām iespēju par to runāt, komunicēt. Nedrīkst pieļaut masveida provokācijas. Ja Eiropa līdz tam nonāk, ka tas parauj līdzi arī citas valstis, tad tas stāsts ir diezgan bēdīgs. Šobrīd līdz tam neesam nonākuši, un diez vai nonāksim.
Nesen izteicāties, ka labāk Grieķiju redzat ejam, nekā nākam.
Grieķijas scenārijs ir izstrādāts neatkarīgi no tā, vai paliek, vai nepaliek eirozonā, tā nevar vairs inficēt pārējās valstis. Arī tirgus to saprot, ka pārējās valstis ir norobežojušās. Spānija un Portugāle var tikt galā. Es pat teiktu, ka Grieķija jau ir atsevišķi nodalīta. Taču viss ir iespējams, valstij kaut kādu kompromisu var piedāvāt.
Kāds ir jūsu viedoklis par piedāvāto kopējo banku uzraudzību eirozonā?
Uztrauc laika grafiks, kad to ir plānots panākt. Bet kopējā uzraudzība daudzus riskus nākotnei noņem. Valsts no tā tikai iegūtu.
Kā Latvijā tas strādātu? Piemēram, Swedbanka, kas ir Zviedrijas banka, kas nav eirozonā.
Mums ir tas pats faktors, kas ir Igaunijā un vairākās citās valstīs. Ļoti liela klātbūtne ir citu valstu bankām, kuras nav eirozonā. Tas ir jautājums, kuru mēs vēlamies saprast. Uzraudzības mehānisms tikai tad var būt fundamentāli labs, ja tas aptver eiro un neeirozonas valstis. Tad jautājums sakārtojas. Ja neeirozonas bankas to neakceptē, tur var sanākt sarežģīti. Bet svarīga ir arī Latvijas FKTK funkcija. Tas ir primārais. Tikai pēc tam nāk Eiropas Centrālā banka. Šeit nedrīkst zaudēt ātrumu. Ja tas ir smagnējs mehānisms no Frankfurtes, tad tur var daudzas lietas nogulēt.
Par nākamo finanšu perspektīvu ES. Kādas ir jūsu prognozes?
Redzam, ka Lielbritānija iekšpolitisku iemeslu dēļ nevēlas šo budžetu akceptēt. Tas ir spēcīgs signāls. Manuprāt, process var ieilgt. Svarīgi saprast, kā izskatās Eiropa novembrī un decembrī. Ja tendences ir negatīvas, kopā vēl ar Lielbritānijas faktoru, tad sarunas būs grūtākas. Jābūt gataviem visādiem pavērsieniem. Bet Baltijas valstis bijušas pietiekami dinamiskas un pat nesušas upurus. Mēs jau esam ciklam priekšā, un, ja mums vēl kaut ko noņem nost, ciešam vēl vairāk. Šeit nevar būt tāda lieta kā sodīšana. Ja reiz esam izpildījuši konsolidācijas noteikumus, tad, lūdzu, esiet tik laipni ... nesodiet mūs otro reizi. Ar Eiropas finansējuma samazinājumu.
Vai Eiropā ir sociālisma vai kapitālisma krīze?
Domāju, ka Eiropa ir zaudējusi savā konkurētspējā varbūt pat desmit, divdesmit gadu laikā un ir uzturējusi pārāk augstu labklājības līmeni, kas nav saistīts ar konkurētspēju. Vairāk aizņemoties, mazāk strādājot. Ja paraudzīsimies, kā strādā cilvēki Ķīnā, ASV, Japānā, mēs redzēsim atšķirību.
Bet sociāldemokrātiskie Eiropas ziemeļi nepiedzīvo nekādu ekonomikas sabrukumu.
Tur ir krietni mazāks ārējais parāds. Arī valsts pārvaldes efektivitāte un valsts aparāta lielums. Tajā pašā laikā arī Dānijā vairākās jomās tiek mazināti izdevumi. Ja paraugāmies uz Singapūru un Jaunzēlandi, tad šīs valstis ir konkurētspējīgākas.
Vai esat federālists Eiropas jautājumos?
Nu... esmu diezgan konservatīvs šajos jautājumos, nedomāju, ka te kādas straujas kustības tuvāko desmit gadu laikā ir iespējamas. Tieši otrādi, es domāju, ka drīzāk varētu notikt kādi reģionālas centrbēdzes procesi... tie pat ir neizbēgami. Nu kaut kā neiet kopā Sicīlija vai Grieķija ar skandināvisku saimniekošanas veidu un filozofiju. Bet mēs šajā ziņā esam ļoti izdevīgā pozīcijā - pie Baltijas jūras, starp valstīm, ar ko labi varam saprasties un sadarboties.
Hansas savienība?
Kāpēc ne?