Klusās traģēdijas
Rasai Jansonei pazīstamo sieviešu stāstos par mātišķību, par mazu bērnu mammu ikdienu bieži vien ir ieskanējies neslēpts satraukums, ar kuru viņas dalījušās savā starpā, bet mēģinājumi runāt ar citiem beigušies ar: Ko tu trako, padzer melisas tēju! Ko tu trako, ne tu pirmā, ne pēdējā! «Es tās saucu par klusajām traģēdijām, kas noris tālu prom no pārējo acīm,» stāsta māksliniece, kura tāpat kā citas viņu netīši izveidotās «radoši saimnieciskās apvienības» dalībnieces ir piedzīvojušas dažāda veida grūtības pēc savas meitas piedzimšanas.
Pat ja pirms bērna nākšanas pasaulē sievietei izdodas sasniegt sabiedrībā kultivēto laimes piepildījumu, līdz ar tā dzimšanu viņa saskaras ar spriedzi, bažām un citām izjūtām, norāda kuratore Sniedze Kāle, kura savelk abu ekspozīciju kopsaucēju: «Mežonīgā krāsu un otas triepienu ekspresija Rasas portretētajos iedveš mātes eksistenciālo baiļu sajūtu. Pretēji tai skatītājā tiek vērsts bērnu neaizsargātais, mīlestību alkstošais acu skats, kas prasa bezkompromisa uzmanību un iedzen klātesošo zināmā sprostā.»
Rasa Jansone stāsta, ka daudzu mākslinieču likteņos bērnu piedzimšana ir kļuvusi par klupšanas akmeni. Amerikas Savienotajās Valstīs veiktie pētījumi liecina, ka mākslas studentu vidū sieviešu īpatsvars ir krietni vien lielāks nekā vīriešu, taču personālizstāžu autoru sadalījums pēc dzimtes ir apgriezti proporcionāls. Viņām pietrūkst spēka? Viņas notic, ka ir netalantīgas? Kur viņas pazūd? «Mātišķība ir viens no tiem sarežģītajiem mehānismiem, kurā viņas tiek ierautas un pēc tam vairs netiek ārā,» viņa uzskata.
Ar Zāģa masku
Komunikācijā ar šīm sievietēm noskaidrojies, ka viņas jūtas neredzamas. «Ja neviens jūs neredz, tad es jūs redzu! Es jūs redzu!» nodomājusi māksliniece, kuras daiļradē ir vērojams intelektuālas būtnes protests, sacelšanās pret vispārpieņemto, sabiedrības nolemto, pat instinktu nolikto pasaules kārtību, kas sadala mūs dzimtēs un ieliek noteiktos rāmjos.
Lai varētu radīt iecerētos portretus, Rasa Jansone savas varones ir fotografējusi, jo par ilgstošu pozēšanu nevarējis būt ne runas. Vienreiz, divreiz, trīsreiz. «Atklājās, ka mammas gluži vienkārši nespēj fokusēt skatienu uz kameru. Viņas skatījās uz saviem bērniem,» stāsta māksliniece, kurai ir bijis grūti «iestādīt asumu» uz mammām un safotografējusi arī mazuļus. Uzreiz pēc Barošanas miglas viņa sākusi gleznot bērnus, taču nav vairs tik ļoti koncentrējusies uz portretisko līdzību kā mammu gadījumā.
«Es tak' neesmu apēdis uguni, kāpēc esmu tik oranžs?» Rasai Jansonei pajautājis Dīvs, kurš ir redzams divos viņas darbos. Savukārt otrajā gleznā puisēns ir uzvilcis masku. Vai tā ir no hokeja, no florbola ekipējuma? Nekā! Pirms izstādes Sīkais gleznu radīšanas māksliniece ir fotografējusi bērnus pa otram lāgam. «Vai tu būtu ar mieru?» viņa pajautājusi Dīvam, kurš aizskrējis un atgriezies ar masku no… šausmu filmas Zāģis. Viņi visi ir vēlējušies aktīvi iesaistīties šajā neparastajā notikumā. Papildu informācija www.mmsalons.lv.