Aktieri satieku Mūzikas namā Daile, kur viņš piedalās iestudējuma Čigānmeitēns Ringla mēģinājumos. «Man izrādē vairākas lomas - būšu čigāns, ozols, lācis, bite un mežacūks,» smej Kaspars. Vēl diktāk viņš smej, kad nosaucu viņu par rakstnieku, saka - vienu savas dzīves atmiņu grāmatu varot uzrakstīt katrs, ja vien ir vēlēšanās. Vismaz mazbērniem vecvecāku dzīves bilde būs skaidra kā kinofilma. Aktieris iesaka - seniori lai droši ķeras pie rakstīšanas! Garlaicīgi nebūs, izdos grāmatā vai neizdos - nav svarīgi -, bet uzrakstītais noderēs dzimtas nākamajām paaudzēm.
Nav rūgtuma sirdī
Nejauši esam satikušies zīmīgā laikā - paiet tieši gads, kopš Okupācijas muzejā tika atvērta Kaspara uzrakstītā bērnības atmiņu grāmata Pūcesbērna patiesie piedzīvojumi Padomijā. Roka aktierim jau bija iestrādāta, jo Kaspars - latviešu teātra un kino režisora Voldemāra Pūces dēls - pēc tēva nāves 80. gadu sākumā drukāšanai periodikā sagatavoja tēva pierakstus Kino jaunība un Melpomenas gūstā. Tad sagadījās, ka Anita Mellupe aicināja Kasparu uzrakstīt Sibīrijas atmiņas apgādam Likteņstāsti. Apgādā Vesta-LK iznākusī grāmata pirmajā nedēļā it kā neviena neievērota gulēja veikalu plauktos, bet tad četru mēnešu laikā kļuva par bibliogrāfisku retumu. Ligita Kovtuna, laikraksta Laiks galvenā redaktore un grāmatas izdevēja, spriež: «Kaspara atmiņas kā aizraujošs dēku stāsts lasāmas vienā elpas vilcienā. Stāstījumā savijas bērna uztveres tiešums un naivitāte un pieauguša stāstnieka skaudra ironija. Represēto latviešu dzīvesstāstu vidū šī grāmata izceļas ar silto humoru un bagāto valodu. Tas arī noteica grāmatas popularitāti.»
Kopā ar māti aktrisi Dailu Pūci Kaspars izsūtījumā Tālajos Austrumos nokļuva kā zīdainis, bet dzimtenē atgriezās, kad sāka mācīties trešajā klasē: «Kāds man varētu būt naids un rūgtums? Dzīvoju parastu puikas dzīvi. Ēdamā bija maz, bet bija brīvība, un mēs ar ciema puikām šiverējām pa savu pufaikciemu. Biju ļoti patstāvīgs bērns. Mamma visu dienu bija darbā, un es veicu arī iepirkumus, par ko mani ļoti cienīja veikalu pārdevējas. 1956. gadā mums ar mammu ļāva braukt pie tēta, kurš bija nometināts Vorkutā. Ieraudzīju arī ziemeļblāzmu, biju ļoti laimīgs!»
Mūkot no dienesta armijā
Tagad Kaspars atzīst, ka izsūtījumā guvis īstu dzīves rūdījumu, bet no mammas mantoto optimismu liek lietā ik dzīves stundā. Kasparam ir spožs stāstnieka talants, viņš tēlaini izspēlē katru personāžu dzīvesstāstā, piemēram, Pēteri Pētersonu un citus: «Aktiera būšana man ir dzīves piespēlēta. Pabeidzu vidusskolu. Togad rudenī man būtu jāiet dienēt, un bija vienalga, kur stāties, lai tikai izmuktu no dienesta. Iestājos Teātra fakultātē Pētera Pētersona kursā. Tā bija Dailes teātra 4. studija. No 1966. gada 1. septembra sākās mans darba stāžs, jo viss kurss sāka strādāt teātra palīgsastāvā.» Pēc 25 teātrī nostrādātiem gadiem Kaspars tika brīvlaists, bet 1993. gada rudenī viņu uzaicināja Leļļu teātrī - sākumā par tehnisko darbinieku, vēlāk par aktieri. Un tā - līdz 2006. gadam. «Ar lellēm, tās turot virs galvas, esmu tā ietrenējis rokas, ka turēšanās pie stangas trolejbusā man nesagādā nekādu grūtību.»
Kaspars teic, ka tagad viņam - pensionāram - diena paiet kā vāverei ritenī: «Esmu brīvmākslinieks, bet bez darba neesmu palicis. Nāk Ziemassvētki, un līdz pat Jaungadam es dienas visbiežāk pavadu Ziemassvētku vecīša tērpā. Par šo jomu esmu mierīgs - kamēr vien būs bērni, būs vajadzīgs arī Ziemassvētku vecītis.» Kaspars ironizē, ka vienīgi paša dēli Kristaps un Eduards Ziemassvētku vecīti gan mājās, gan bērnudārzā atpazinuši ar pirmo piegājienu. Tā arī nesapratu, vai Kaspars pārdzīvo, ka abi dēli nav aizgājuši «uz aktieriem», jo esot taču virzīti uz to pusi: «Puikas, tāpat kā es, auga diezgan patstāvīgi. Ar abiem esam pat kopā filmējušies epizodēs, taču Kristaps tagad strādā Anglijā, Menas salā, savukārt Eduards ir speciālists tehnikas apkopes un remontēšanas jomā.»
Par diētām pasmejas
Kasparu ir viegli intervēt, viņš atklāti stāsta par saviem plusiem un mīnusiem. Piemēram, viņam ļoti patīk gatavot: «Mans firmas ēdiens - pildīta vistas kāja! Vari pierakstīt: izpreparē un izklapē vistas gurna daļu, apkaisi ar garšvielām, virsū liec šķēlītēs sagrieztus šampinjonus, tad sīpolus, tomātus - visu griez šķēlītēs -, tad pāri kaisi labu sieru, liec karstā cepeškrāsni un pēc 40 minūtēm ņem laukā!» Gribētos nogaršot to stilbu tagad un tūlīt! Vai Kaspars tikpat labi kā ēst gatavošanā darbojas arī citās praktiskās dzīves jomās? «Mašīnai protu tikai benzīnu ieliet un riteni nomainīt. Katram ir sava darbības joma, un auto servisi tagad iekārtojušies uz katra stūra! Neviens taču neliek automehāniķim lasīt pantiņus! Katram jādara savs darbs.»
Piesardzīgi ieminos par latviešu Santa Klausa diētu. Kaspars smej no sirds: «Apetīte man laba (bungā pa vēderu - red.), bet viegli nav, pamēģini katru dienu staipīt plecos veselu centneru miesas! Reiz mēģināju 10 dienu neko neēst un nometu 10 kilogramu, bet tad nokļuvu viesībās un atkal sāku ēst. Taču rumpis man funkcionē labi!»
Un kā ar citiem grēkiem? Kaspars saprot, ko es domāju: «Es nepīpēju jau 13 gadu, bet neesmu to lietu atmetis, vienkārši nepīpēju un viss! Pret iedzeršanu man ir labs līdzeklis - mašīna. Kad piedāvā glāzīti, saku - varu, gribu, bet nedrīkstu, jo, rau, tur aiz loga gaida mana mašīna un cilvēciņiem zaļajās jaciņās ir pilnīgi vienalga, vai es 25 gramus iedzēris vai ierāvis no sirds!»
Tuvojas jaunais gads ar jauniem plāniem un nodomiem. Vai Kaspars turpina darboties literārā laukā, ja jau debija bija tik veiksmīga? Aktieris atbild gana izvairīgi, taču saprotu, ka jau tapis humora pilns literārs stāstījums «uz dokumentālo pusi, ar reālām darbības personām. Gribētos to līdz gadu mijai pabeigt.» Lai veicas! Gaidīsim grāmatas iznākšanu!