Sports bērnībā nespīdēja
Sarmītei ir sportisks augums, ciešs rokas spiediens, tiešs, vērīgs acu skatiens. Aiz tā visa jaušams krampis. Trīsistabu dzīvoklī Sarmīte Lapiņa pašlaik dzīvo viena. Viņas trīs bērni jau pasen ir katrs savā dzīvē. Sarmītei ir seši mazbērni. Viņa rāda fotogrāfijas ietvaros: «Citiem uz plaukta stāv svētbildes, bet man - bērni un mazbērni, mammīte un brālis Andis Kvēps, savulaik zināms aktieris.»
Par krampi neesmu kļūdījusies - Sarmīte ir diplomēta fizkultūras skolotāja trenere. Viņas tētis un māmuļa, kura joprojām žirgta savos 87 gados, bija Fiziskās kultūras institūta pirmā izlaiduma absolventi 1949. gadā. Tik tuvu sportam stāvošai Sarmītei bērnībā tomēr nebija īpašu izredžu iet vecāku pēdās. Cerības apdraudēja gan izslimotā bērnu trieka, gan sirds reimatisms, bet - kas lemts, no tā neizbēgsi. Sporta gaitās un konkrēti rokasbumbā Sarmīte bija Latvijas skolēnu un pieaugušo izlasēs un aizspēlējās līdz PSRS junioru kandidātiem. Sports rūdīja un skoloja. Sarmīte lika lietā no mammas iemācīto adīšanas un tamborēšanas prasmi: «Braucot uz treniņnometnēm un sacensībām, daudz laika pavadījām vilcienos. Varētu lasīt, bet tad esi pati ar sevi. Kad adi vai tamborē, tad esi kopā ar kolektīvu.» Gadu gaitā Sarmīte iepazina arī sporta ēnas puses - konkurence, negodīgi paņēmieni: «Tad sapratu, ka negribu kropļot veselību, aizgāju, bet tāpat senās traumas liek sevi just.» Beigusi aktīvās sporta gaitas, viņa sāka strādāt par treneri sporta biedrībā Daugava, 17 gadu strādāja VEF Sporta skolā, astoņus gadus bija šīs, tagad Alfrēda Kraukļa sporta skolas direktore. Sportā pagājuši 30 dzīves gadi.
No manis vaļā netiks
Auga bērni. Aiz vīra Mārtiņa muguras Sarmīte bija kā aiz stipras sienas. Ģimene dzīvoja skaistā dzīvoklī Indrānu ielā. Kaut veikali bija tukši, Sarmīte bērniem visu adīja un šuva: «Žurnāli Burda vēl tagad man guļ plauktos.» Dzīve sabruka 1997. gadā, kad traģiskā un neizskaidrojamā autoavārijā gāja bojā vīrs: «Paliku bez darba, jo strādāju vīra biznesā. Viņa kompanjons bija negodīgs cilvēks, kurš izmantoja situāciju. Pārdevu Indrānu ielas dzīvokli, par 9000 tūkstošiem dolāru nopirku šo. Tolaik dzīvokļi bija lēti. Par atlikušo naudu dzēsu parādus, uztaisīju remontu.»
Sarmīte strādāja trīs darbos - rokdarbu veikalā par pārdevēju, vakaros par apkopēju blakus esošajā fotoateljē, bet, pārnākusi mājās, līdz diviem naktī adīja gan ar rokām, gan ar mašīnu, ko bija iemācījusies mājražotāju kombinātā Sarma. Četrus gadus Sarmītes darba diena ilga no 10 rītā līdz diviem naktī. Kad sākās second hand ēra, rokdarbi vairs nebija pieprasīti, un Sarmīte strādāja par pārdevēju un kasieri. Vēlāk viņa 10 gadu bija telefonu kataloga Zaļās lapas reklāmas menedžere. Kad reklāma izsīka un Sarmīte algā sāka saņemt 70 latu mēnesī, viņa sev pateica: «Tā turpināties nevar. Ja mani ņems (Sarmītei tolaik jau bija 58 gadi - red.), iešu uz Lady taxi, jo man patika šīs firmas mašīnas. Pirmo reizi izgāju uz līnijas 2008. gada 27. novembrī. Tumšs, sniegs, migla, māju numurus nevar redzēt, bet mani aizsūtīja uz Pārdaugavu, kuru slikti zinu. Gribēju padoties, bet sapratu - tas būs zem mana goda, ja pacelšu rokas un laidīšos dibenā.»
Sarmītes darba grafiks - diennakti strādā, divas brīvas. Viņa iejutusies: «Man šofera tiesības ir no 1980. gada, bet vīram blakus braucu jau 10 gadu pirms tam. Man patīk braukt sportiskā stilā, un atbildu par to, ko daru uz ceļa. Esmu arī bišku māņticīga - no sērijas «sargi sevi pati, tad arī Dievs sargās». Jaunībā biju kā karsta putra, tagad protu atrast kopīgu valodu ar jebkuru pasažieri, un darbā esmu cilvēkos. Mums ir labs kolektīvs! Kamēr mani Lady taxi turēs, pati projām neiešu, ja nu tikai ar kājām pa priekšu!»
Meditē virtuvē
Sarmīte Lapiņa par dzīvi nesūdzas. Nu jau esot izpelnījusi arī 200 latu pensiju. «Brīvajās dienās man nekad nav garlaicīgi. Vasarā sēņoju, ogoju, ledusskapī šogad jau ieliktas i meža zemenes, i avenes. Burciņās sēnes vēl no pagājušā gada palikušas.» Ziemā Sarmīte iet uz koncertiem un teātriem. Mašīnīte pie loga - mazais Peugeot - dodot brīvības sajūtu - kur gribu, turp dodos. Sarmīte ir Vērša gadā dzimusi Lauva. Tas jūtams viņas striktajā sakāmajā: «Nesaprotu tos, kuri ņerkst. Jel piedod, Dievs, ja reizēm pagaužos arī es! Galva strādā, acis rāda, arī veselība turas, bērni izauguši, man ir forši mazbērni.» Tā jau nav, ka nekas nesāp. Taču Sarmītes acis dzirkstī: «Ja no rīta pamodies un nekas nesāp, tad jau esi pagalam. Vēl gultā izstaipos, ielieku locītavas vietā. Re, te man lielā bumba, kad jūtu muguru, pavingroju, pāriet. Meita Malvīne jau 10 gadu Vācijā strādā par jogas speciālisti. Viņa iemācīja man labus vingrojumus. Nūjošanai inventārs iegādāts, ziemā saņemšos un došos uz mežu!» Viņa neslēpj: «Man ir tikai viens netikums, smēķēju.»
Sarmīte sevi nenorok, aizbildinoties ar darbu un nevaļu. Viņai joprojām patīk darboties virtuvē: «Es varētu izdot savu pavārgrāmatu. Meita vienmēr smejas - kad gatavoju ēst, tad manis nav, jo virtuvē meditēju. Joprojām, pārnākot no maiņas, man noteikti vajag zupiņu. Es cienu debesmannā un bubertu, aveņu krēmu un melleņu klimpas. Visu gatavoju cepamkatlā, ko iegādājos ar atlaidi par 20 latiem. Pagaršojiet gī sviestu! To trīs stundas gatavoju ūdens peldē. No kilograma sviesta iznāk gī sviests visam mēnesim.» Man promejot, Sarmīte parāda linu galdautu, ko savā laikā sākusi izšūt viņas vīramāte. Sarmīte piemeklējusi veco laiku diegiem līdzīgus, un nu viņas izšūtās puķes lieliski sagājušas kopā ar sensenis linā uzziedējušajām: «Man pacietības ir kā velnam! Ja esmu ko uzsākusi, noteikti pabeigšu. Galdauts tiks Malvīnei!»