Festivālu atklāj un «aizklāj» divi īpaši pasākumi - pirmajā notiks Jevgeņija Paškeviča ilgus gadus tapušās filmas Golfa straume zem ledus kalna «īpašais seanss», noslēguma ceremonijā sestdien, 14. aprīlī, uzzināsim Lielā Kristapa 2012 daudzos laureātus un sumināsim, iespējams, visoriģinālāko latviešu filmu Puika, Ābols upē, Dzīvīte režisoru Aivaru Freimani ar Lielo Kristapu par mūža ieguldījumu kinematogrāfā.
Par bagāto Latvijas kinematogrāfistu filmu ražu, protams, prieks - par spīti finansiālajiem spaidiem, dažādu žanru un garuma filmas Latvijā top, un īpaši gandarī, ka «ar kīno» joprojām grib nodarboties ne tikai žanra klasiķi, kuriem kinematogrāfs, kā smejies, ir dzīvesveids un esības forma, bet arī gados jauni kinocensoņi, kuri kinoizglītību ieguvuši ne tikai Latvijā, bet arī Londonā, Romā, citur (īpaši spēcīgo debijas filmu programmu uzsver arī vairāki LK žūrijas eksperti). Kā allaž, jaunas filmas Kristapam sarūpējuši arī latviešu spēcīgie animatori - viena no mūsu kvalitatīvākajām «kultūras eksporta precēm», ja valsts to apjēgtu. Un vairākus pārsteigumus - dokumentālisti.
Divkārša žūrija
Taču ne jau medusmaizi priekšlaikus dāļāt ir mans darbs. Jārunā par divām problēmām, kas kā darvas karotīte krietni maitā Lielā Kristapa meduspodu. Šogad nomināciju izvirzīšana pirmo reizi notiek «pēc Oskara modes», proti, pirmo atlasi veikušas kinematogrāfistu profesionālās ģildes (ja tādas ir) vai ekspertu grupas (dažās no tām gan ir bijis tikai viens cilvēks) un tās noteikušas savus piecus kandidātus 24 LK nominācijām.
Otro žūrēšanu Lielā Kristapa laikā izdarīs lielā žūrija deviņu cilvēku sastāvā (trīs režisori, viena aktrise, viens operators, viena kritiķe, viena producente, Saeimas deputāts un Rīgas namu valdes loceklis). Kā šie kompetentie cilvēki izlems, piemēram, kurai filmai ir labākais scenārijs, grims vai mūzika, nespēju saprast. Bet tas vēl, kā saka, tehnisks sīkums.
Daži - vienlīdzīgāki
Vislielāko mulsumu diemžēl raisa fakts, kas atspoguļojas arī Lielā Kristapa festivāla programmā. Proti, tajā dažām «vienlīdzīgākām» filmām, kā bilstu Orvels, ir vairāki seansi, kamēr citām nominantēm tikai viens vienīgs (ar pilnu filmu programmu un seansu laikiem var iepazīties pie k/t Splendid Palace kasēm vai www.splendidpalace.lv/lv/hall_events/view/228). Izrādās, nevienlīdzīgs un, jā, arī neprofesionāls ir bijis pats nomināciju veidošanas sākumprocess, kurš turklāt ir klajā pretrunā ar Oskara principiem.
Nav noslēpums, ka vairāku filmu (Ivara Zviedra Dokumentālists, Ināras Kolmanes spēlfilma Mona, debijas filmas Noklausīšanās, Personības veikals, animācijas filma Korrida) pirmizrādes notiek Lielā Kristapa laikā, kas, ja jau griežam pēc oskaršnites, ir klajš reglamenta pārkāpums, - ir jābūt bijušai iespējai visas nominētās filmas vērtēt skatītājiem pirms LK skates - tām ir jābūt rādītām kinoteātros. Turklāt pretendentei uz četriem svarīgākajiem Kristapiem - filmai Golfa straume zem ledus kalna - vispār premjera paredzēta kaut kad atvasarā Maskavā. Labi, ka Kultūras Dienas portāls reaģēja laikus un no «tautas nobalsošanas» izņēma filmas, kuras cilvēki vienkārši nevar būt redzējuši. Kā tad var balsot par «labāko filmu», ja tās realitātē vēl nemaz nav? Uzskatu, ka Nacionālajam kino centram, Kinosavienībai un Kultūras ministrijai (bet kurš tad tur ir lielais kinospeciālists?) pēc, cerams, kinosabiedrību saviļņojušajiem Lielā Kristapa svētkiem jāsēžas pie sarunu galda un beidzot jāizveido nopietns Lielā Kristapa organizācijas reglaments, kurā nebūtu nekādu «nacionālās specifikas» un provinciālas «katram pa draugam» radītu vienlīdzīgākas vienlīdzības kuriozu.