Tie ir tikai daži no reāliem mācību uzdevumiem, ko skolēniem uzdevuši pedagogi piecās Latvijas skolās, lai mācītu viņus skatīties uz ierastām lietām netradicionāli un tādējādi - radoši risināt reālās dzīves situācijas. Pasaule ir starpdisciplināra un holistiska, un nevienu dzīves problēmu nevar uzveikt, pielietojot tikai fizikas, tikai ekonomikas vai jebkuras citas vienas jomas zināšanas. Lai skolēni redzētu, kāda reālajā dzīvē jēga no mācītā, jāmācās starpdisciplināri! Turklāt tieši tā viņi sāk domāt radoši un kritiski, redz saikni starp šķietami nesavienojamām lietām un attīsta sevī uzņēmīgumu (spēju ieraudzīt un realizēt iespējas) un uzņēmējspēju (māku saskatīt veidus, kā gūt un radīt ekonomisku labumu).
Pie šādām atziņām, rakstot savu promocijas darbu par studentu uzņēmības un uzņēmējspējas veicināšanu studiju procesā, pirms dažiem gadiem nonāca Karine Oganisjana - LU Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes vadošā pētniece, kas pati ilgus gadus bijusi skolotāja skolā. Nu viņa kopā ar domubiedriem īsteno ESF projektu Atbalsts izglītības pētījumiem, kura ietvaros Cēsu 2. vidusskolā, Bebrenes vidusskolā, Jelgavas 1. ģimnāzijā, Rīgas Juglas vidusskolā un V. Plūdoņa Kuldīgas ģimnāzijā apmāca skolotāju grupas un strādā pie starpdisciplināro mācību metodoloģijas, kas jau drīz tiks izdota grāmatā. Iecerēta arī mācību materiālu datubāze internetā, ar laiku - varbūt arī īpašs mācību centrs pedagogiem. «Pirmais solis - kopā ar pedagogiem analizējam starpdisciplināru uzdevumu piemērus, lai mainītu skolotāju domāšanu. Otrais solis - skolotāji mācās radīt šādus uzdevumus paši. Un trešais - skolotāji, izmantojot savus uzdevumus, strādā ar skolēniem,» K. Oganisjana klāsta projekta norisi. Patlaban visās piecās projekta skolās pedagogi apmācīti, rudenī sāksies darbs ar jauktām skolēnu un skolotāju grupām.
Starpdisciplināru mācīšanos var izmantot kā elementus atsevišķās stundās, taču efektīvākas ir 7-8 praktisku uzdevumu «meganodarbības», piemēram, projektu nedēļas ietvaros. K. Oganisjana uzsver, ka šī pieeja ir vērtīgs papildinājums tradicionālajām stundām, ne to aizstājēja, lai gan ļoti labi izmantojama obligātās programmas apguvē. Piemēram, kādā skolā ciklā Ūdens skolēni gan pētījuši fasētā dzeramā ūdens kvalitāti (ķīmija), gan iejutušies pērtiķa domāšanā, lai no glāzes izdabūtu riekstu (bioloģija), gan divu minūšu garumā skolā tīrījuši zobus, paralēli tecinot ūdeni no krāna un pēc tam aprēķinot ūdens daudzuma izmaksas (fizika, matemātika, ekonomika). Bijis projekts, kur jauniešu vēlme dzīvot atsevišķi no vecākiem apspēlēta caur mājturību un ķīmiju (kā veikt remontu), matemātiku (cik tas izmaksās), mākslu (krāsu savienojumi) u. c. Vēl kādā skolā, kur skolēni, liekot lietā zināšanas angļu valodā, vēsturē, pētniecībā, mūzikā, kā detektīvi sekoja pa pēdām Maiklam Džeksonam, atrasts arī praktisks pielietojums matemātiskajai arkkosinusa funkcijai, lai aprēķinātu iespējamo popzvaigznes sasvēruma leņķi, viņam neatraujot pēdas no zemes.
Uzdevumu saturu pedagogi rada aktīvi, tomēr vēl jāslīpē formu (pētījums, drāma, spēle, darbs grupās, ekskursija u. c.) dažādošanas māka, tāpat skolotāju drosme eksperimentēt, atzīst K. Oganisjana. «Vai nav īstais laiks šo radošumu un uzņēmību veicinošo starpdisciplināro mācību metodoloģiju integrēt izglītības sistēmā Latvijā kā, piemēram, Lielbritānijā, kur līdzīgas mācības ir topā? Latvijā izstrādātā metodoloģija un materiāli drīz tiks aprobēti arī Malaizijas skolās.»