Kurš ir īstais Bārnss?
Kaut arī Holivudas filmā par Bridžitas Džonsas kāri izsisties dzīvē un mīlā «nepazīstamais angļu literāts» Bārnss tika aizstāts ar «populārāku rakstnieku» Salmanu Rušdi, pašā rakstnieka dzimtenē viņa popularitāte un ik grāmatas tirdzniecības apjomi nav apšaubāmi lielumi. Bārnss ir tas laimīgais autors, kuru izdod un lasa - un lasa daudz. Kaut arī viņa prozu nenosauksi par vieglu.
Džūljens Patriks Bārnss (dzimis 1946. gadā) manā dzīvē ienāca ar Vēstulēm no Londonas (Letters from London, 1995) - briljantu eseju krājumu, kuras pēc amerikāņu žurnāla The New Yorker pasūtījuma kā literāru ekskursiju ciklu par Angliju rakstnieks publicēja atsevišķā grāmatā. Tā kļuva par bestselleru, kaut arī tika ierindota intelektuālā non fiction ne visai ērtajā nišā. Taču, vienreiz ieperinājies, nu jau gadus desmit tieši Bārnss man asociējas ar tik izplūdušu jēdzienu kā angļu modernā literatūra.
No viņa 15 romāniem un paša sastādītām stāstu izlasēm kāri apriju slavenākos darbus - Angliju, Angliju (England, England, 1998), Artūru un Džordžu (Arthur & George, 2005), Līdz viņa satika mani (Before She Met Me, 1982), Pasaules vēsturi desmit ar pusi nodaļās (A History of the World in 10 1/2Chapters, 1989) un, protams, teju leģendāro «rakstnieka dvēseles pašatmaskojumu» Flobēra papagaili (Flaubert's Parrot, 1984), nevarēdams saprast, kurš tad ir «īstais Bārnss». Tik dažādās formās rakstnieks izpaudās - gan rakstības manierē un stilā, gan sižetiskajās preferencēs, kuras variējās no trausli ironiskiem, tomēr emocionāli dziļiem stāstiem par mīlestību un nāvi, enciklopēdiskiem britu tradīciju un «draņķīgā nacionālā rakstura» dokumentējumiem īsprozā tvertos «gadījumos iz dzīves» līdz intelektuāli spožiem, sarkasmā diedzētiem aizraujošiem detektīviem… par futbolu.
Dzīves stila mītu atmaskotājs
Vēlāk uzzināju, ka Bārnss tiek uzskatīts par ekspertu Francijas kultūras jautājumos un kā kaislīgs frankofils interesējas par itin visu, kas attiecas, piemēram, uz Marselu Prustu («Nelaimīgākais cilvēks pasaulē, kurš ārstēja sevi, sacerot virtuozāko franču prozu»). Pedantisks britu dzīves stila mītu atmaskotājs. Publicējies arī ar pseidonīmu (Dens Kavans), izpelnījies godpilnu salīdzinājumu «britu Umberto Eko» - ja ņem vērā Bārnsa profesoriski dziļās zināšanas par aprakstāmajiem objektiem/tēmām un nenogurdināma pētnieka azartu, pirms viņš ķeras pie spalvas. Ne bez indīga dzeloņa mēlē atzinies, ka «nav ne skandalozs dramaturgs - britu mietpilsoņu kritiķis -, ne estētisma mākoņos mītošs literārs dendijs, ne politnekorekts, izaicinošs gejs», ar šiem tipāžiem raksturodams «trīs vieglus veidus, kā kļūt slavenam rakstniekam Anglijā».
Vienubrīd Bārnsu uzskatīja par ideju romāna renesanses galveno konstruktoru. Piekāra divdomīgas birkas - kā «tekstu inženieris», uzsverot Bārnsa nevainojami perfekto prozas tehnoloģisko kvalitāti («Pārāk gluds un tīrs stils, lai būtu dzīvs,» The Guardian), un «poēts prozā, kurš tā arī neatzīstas, ka vēlas būt dzejnieks» (The Times Literary Supplement).
Tomēr, lai kā arī strīdētos literatūrkritiķi par pārāk dažādo Bārnsu, pielāgojot rakstniekam pat universālista zīmogu, ir skaidrs, ka šā autora personā Anglijas literatūra iemantojusi talantīgu stāstniecības dižgaru un titāna stingrības rakstniecības profesionāli vienā «flakonā».
Nē, papagaiļa viņam nav
Jo dīvaināka, pat absurdi kafkiāniska tādēļ bija situācija, ka britu un vispār angliski lasošajā literārajā universā prestižākā literārā balva Booker trīs reizes gājusi Bārnsam secen. Rakstnieks finālistu īsajā sarakstā nominēts par lieliskajiem sacerējumiem Flobēra papagailis, Anglija, Anglija un Artūrs un Džordžs, tomēr ik reizi Booker žūrija Bārnsu neatzina par laureāta titula cienīgu. Līdz šā gada oktobrim, kad Bārnsa īsromāns Gala sajūta (The Sense of an Ending) kopā ar 10 000 sterliņu mārciņu prēmiju beidzot tika pie Man Booker Prize. Turklāt privāti man šķiet, ka Gala sajūta noteikti nav viņa veiksmīgākais darbs. Tas lieku reizi apliecina visādu «nobeļoskaru» nosacīto, subjektīvo dabu, vismaz vētījot mākslas faktus noteikti.
Taču, ziniet, pati foršākā Bārnsa grāmata ir Pedants virtuvē (The Pedant in the Kitchen, 2003). Bārnss - kulinārs, oi, oi, tas ir varens spēks. Jo to vajag prast - visgarlaicīgāko un negaršīgāko virtuvi pasaulē pasniegt tā, ka nosiekalots būs ne tikai jūsu rakstāmgalds! Ir pamatīgi jāuzmanās, lai netiktu apēsta pati grāmata.
«Nē, papagaiļa man nav. Kad es rakstīju Flobēra papagaili, man draugi nesa koka papagaiļus, plastmasas papagaiļus, zīda papagaiļus, plīša papagaiļus, sūtīja atklātnītes ar papagaiļiem, uzdāvināja pat lupu ar rokturīti papagaiļa formā, bet, paldies dievam, nevienam neienāca prātā uzdāvināt man dzīvus putnus - tikai to man vēl trūktu! Kaut gan manai angļu izdevējai vienmēr, cik atminos, mājā dzīvoja divi papagaiļi. Un viņa tos paņēma līdzi uz grāmatas prezentāciju,» - lūk, ko domā rakstnieks.
Vēl viņam pieder lieliskākā frāze par literatūras (tātad - izdomas?) un vēstures attiecībām: «Vēsture katram cilvēkam ir pārāk svarīga, lai mēs to atdotu ķidāšanai tikai vēsturniekiem. Viņi no vēstures iztaisīs mirušu faktu gulašu. Paprovējiet tādu baudīt!» Bārnsa mīluļi citu laikmetu rakstniecībā bez Prusta ir Šekspīrs, Flobērs, Džeina Ostina, Voltērs un Turgeņevs, kuru Bārnss, protams, lasījis oriģinālā. Visbeidzot - lai jūs iekairinātu: ekscentriskais, aizraujošais lasāmgabals Artūrs un Džordžs ir kvazidetektīvs, kura viens titulvaronis, protams, ir Šerloka Holmsa tēvs sers Arturs Konans Doils - vistipiskākais «tipiskā brita» prototips pasaules pilsoņiem.
Papildinformācija rakstnieka oficiālajā mājaslapā - www.julianbarnes.com.