Nedēļas nogalē saņēmām ziņas par diviem notikumiem, kuros mēs gribēdami vai negribēdami neko nevaram izdarīt. Gan jau kaut kā…
Pirmā ziņa par arvien biežāku mežacūku parādīšanos pilsētā Rīga (ar garumzīmi). Atbildīgo (kaut gan - kas zina, kuram jāatbild par mežacūkām Rīgā) viedoklis ir tāds, ka nav skaidrs, kurš un kurā brīdī esot atbildīgs par cūkām pilsētā. Medīt esot aizliegts, un, ja kaut kādā veidā tomēr izdotos lopiņus saķert vai padzīt, drīz būtu klāt atkal citi. Acīmredzot delikātais cūku mēra jautājums uz šo populāciju neattiecas, kaut gan - varbūt pašas mežacūkas nu atnākušas galvaspilsētā uz špricēm. Ja šāda tendence turpināsies, tad jādomā arī par populācijas nosaukuma maiņu - kādas Rīgā mežacūkas?! Savukārt «rīgascūkas» būtu pārāk primitīvi. Ir ko domāt. Konsultantaprāt, pietrūkst vienīgi sēšanās pie viena galda ar negaidītajām viešņām, jo sarunu ceļš ir vislabākais un tas arī demonstrētu lielisku toleranci pret citādajiem. Tomēr kopumā jāatgādina galvenā vēsts par šo notikumu - tur neko nevar darīt. Gan jau kaut kā…
Otrs notikums, par ko ziņoja nedēļas nogalē un kur arī neviens neko nevar izdarīt, ir vēlēšanu spēlītes Doņeckas un Luhanskas reģionos Ukrainā. Asprāši sacentās notikuma aprakstu metaforās… Faktiski jau bija gan ko sacensties, jo Donbasa realitātes šovs pieteica vairākas neparastas vēlēšanu idejas - nobalsot esot varējuši internetā, pa pastu, caur radio un televizoru, telefoniski, bet, ja uz to brīdi esot uznācis «lielais kodiens» - tajos apvidos ierasta un pat vēlama parādība -, tad vienkārši uz mājas/dzīvokļa durvīm (ja tādas vēl saglabājušās) jāuzraksta, ka «ir nobalsots, b…!». Savukārt tie, kuri gājuši, pie iecirkņa cienāti ar bulkām, sardelēm un alu, mākslinieki snieguši koncertus, mierīgie iedzīvotāji lēkuši kazačoku. Par ko balsot - drošības apsvērumu dēļ nav bijis zināms, un, lai būtu godīgāk, nesalocīti biļeteni bijuši jāmet caurspīdīgās urnās. Ja kaut kas piepušķots, nav lielas nozīmes, jo rezultāts tāpat skaidrs…
Atšķirībā no negaidītās mežacūku invāzijas Rīgā Donbasa «vēlēšanas» izpelnījušās… nu te varētu griezt tik leijerkasti, atspēlējot sen dzirdētās, labi paēdušās Eiropas ierēdniecības reakcijas - bažas, vilšanās, satraukums, neizpratne, sapīkums, nosodījums, šķērslis ceļā uz mieru... pēdējais sevišķi labs, jo, tā kā impotentais Eiropas ārlietu resors līdz šim nav spējis Ukrainas procesus ietekmēt vairāk kā nulle, komats, nulle, nulle..., tad nu beidzot ir viens arguments, kāpēc nekāda miera izdošanās nav notikusi. Nebūtu rīkojuši to sasodīto vēlēšanu cirku, skaidrs, ka mēs sen būtu nokārtojuši.
Tomēr galvenā ziņa, kas gan nav pateikta tieši, bet nojaušama nepārprotami, - mēs neko tur nevaram padarīt. Gan jau kaut kā… Gan Pierīgas mežacūku, gan Donbasa vēlēšanu bufonādes gadījumos.
PAREIZAIS VIEDOKLIS. Nav jēgas ēzeliskā spītībā turpināt noņemties ar lietām, kur neko nevar padarīt. Kāpēc bojāt garastāvokli un barot kompleksus? Jo vairāk - ja ir virzieni, kur kaut ko VĒL VAR izdarīt. Un vismaz Latvijas kontekstā tāds skaidri redzams - dzimstošajā nākamā gada budžetā nodrošināt līdzekļu pieaugumu valsts aizsardzībai un pirmām kārtām - Eirosavienības austrumu robežai. Tūlīt un tagad. Nevis gan jau kaut kā un visiem pa druskai.