Jau uzmanīgākam vērotājam par sanāksmes nozīmīgumu gan liecina kaut vai ASV prezidenta Baraka Obamas gatavošanās. Ekoloģijas samits gadumijā Kopenhāgenā bija izgāšanās lielā mērā tieši ASV Kongresa inertuma dēļ, ko kompensēt nespēja pat Obamas personiskais entuziasms, bet G20 sanāksmē amerikāņi bija pirmrindnieki. Prezidents Toronto ieradās ar Kongresā burtiski tikko - piektdien īsi pirms saullēkta - «ceptu» finanšu regulēšanas likumu, kas piegriež skrūves Amerikas banku un finanšu iestāžu patvaļai, kas pirms pāris gadiem izvērtās globālā finanšu krīzē. Tomēr arī šis teicami izpildītais mājasdarbs nespēja līdz galam pārliecināt daudzus citus pasaules ekonomikas plānotājus, un samita dalībnieki vienojās finanšu tirgu regulēšanu vēl kādu laiku atstāt atsevišķu valstu rokās, bet vairāku valstu līderu līdz šim aizstāvētais banku nodoklis vispār atvirzās neparedzamā nākotnē.
Līdz nākamajai sanāksmei Dienvidkorejā izstrādājami noteikumi un kritēriji prasībām pēc pamatīgāka banku nodrošinājuma, uzkrājot kapitālu, lai vajadzības gadījumā tās pašas spētu absorbēt lielākus zaudējumus un amortizēt finanšu tirgus nestabilitāti. Ka nepatikšanas ekonomikā būs atkal, nešaubās neviens. G20 un kurā katrā citā formātā risināmais jautājums ir: kā tām sagatavoties? Lielāki banku pašu uzkrājumi ir acīmredzami skaidrākā nepieciešamība. Ir arī skaidrs, ka nepieciešama caurskatāmība riska kapitāla darījumos, atvasināto finanšu instrumentu darījumu pārcelšana atvērtā tirgū, kredītreitingu aģentūru uzmanīšana, lai tās atkal nekļūtu pārlieku optimistiskas, un lielākas pilnvaras finanšu tirgus regulētājiem vispār.
Lobiji argumentē, ka banku avārijas fondu dēļ, kas nozīmētu ekonomikai pieejamā naudas daudzuma mazināšanos par triljoniem (vienalga, kādā valūtā rēķinot), ASV, Japānas un eirozonas ekonomika tuvākajos gados saruktu par 3%, un būtiskas, kaut labi saprotamas viedokļu atšķirības ir, piemēram, ASV un ES starpā, kā arī pārējiem divdesmitniekā ir katram sava rūpe un «uts». Obamas brīvprātīgais mājasdarbs bija iecerēts kā labas gribas žests un arguments, ka vajadzīga līdzsvarota izeja no krīzes, kas Amerikas gadījumā nozīmē turpināt valsts tēriņus un tādējādi audzēt budžeta deficītu un ārējo parādu vienlaikus ar lielāku valsts kontroli pār ekonomiku. Uz ekonomikas sildīšanas sliedēm pēdējos gados uzliktā Amerikas ekonomika ir pamatīga mašinērija, un ir saprotams, ka prezidents ne vēlas būtiski mazināt tās kurināmo - valsts tēriņus -, ne, godīgi sakot, arī to spēj. Tik tikko parādījušies viņu līdzšinējās stratēģijas vārgie auglīši jaunu darbvietu veidā, un arī tad liela to daļa ir valsts sektorā, ieskaitot ASV notiekošo tautas skaitīšanu - tā pašlaik nodarbina daudzus desmitus tūkstošu, bet uz gada beigām šī nodarbinātības ādere neizbēgami aprausies. ASV administrācijas bailes mainīt taktiku ir saprotamas, jo tas līdz ar iespējamu recesiju varētu izraisīt ieguldītās naudas zaudēšanu, tā arī nesasniedzot izvirzīto atlabšanas mērķi.
Eiropā situācija ir atšķirīga. Vēl pirms kāda laika Obamas sentiments par turpmāku ekonomikas stimulēšanu šeit, sevišķi Vācijā, gan jau būtu atradis dzirdīgas ausis, bet tikai ne tagad. Blēdīgie un skandalēt vienmēr gatavie, bet jostas savilkt principā pretestīgie grieķi ar savas ekonomikas nedienām ir tikai viens flangs tai frontei, kas izpletusies visgarām Vidusjūras ziemeļu krastam un līdz pat Īrijai. Tāpēc, sevišķi uz pārkarsušo Atēnu fona, runāt par ekonomikas masīvu sildīšanu šeit neviens nav gatavs.
Latvijas situācija šajos apstākļos ir visai īpatnēja. Lokālo iezīmju dēļ esam kļuvuši par Eiropas, ja ne pat pasaules čempioniem optimizācijā, bet Amerikas vēriena un rakstura finanšu ķibeļu mums nav tāpēc, ka mums te viss ir drusku atšķirīgi. Tomēr, kamēr pasaule mokās ar karsoņiem, kas mums jau lielā mērā izslimoti, mums ir risināmi ļoti akūti jautājumi, kas citviet izraisītu izbrīnu. Piemēram, tas, ka Latvijas ekonomikas atlabšana ļoti atkarīga no izmeklēšanas iestāžu un tiesu darba, pamazām šķēržot valsts nozagšanas augoņu tīklu.