Gaujas pērles

Toreiz biju laimīga, kad viss bija beidzies un es tiku mājās. Arī toreiz, šķiet, savu ceļojumu sākām pie Līgatnes pārceltuves, kur katru dienu no pulksten astoņiem rītā līdz astoņiem vakarā pār Gauju kursē savdabīgs prāmis. Prāmis pār Gauju Līgatnē ir vienīgā šāda tipa pārceltuve Baltijā. Prāmi veido divas kopā sastiprinātas laivas, uz kurām ir dēļu klājs. Pāri upei nostieptā trose neļauj transportlīdzekli aiznest pa straumi uz leju, bet no krasta uz krastu to pārvieto straumes spēks. Pārceltuve ir iekļauta tehnikas vēstures pieminekļu sarakstā un, kā novēroju, vismaz sestdienas pusdienlaikā dīkā nestāv nu nemaz. Pārcelties pāri upei gribētāju netrūkst tāpat kā laivotāju. Piestātnē ierodas viena tūristu grupa pēc otras, ir arī daži ar plostiem. Neskatoties uz mediju skaļajām ziņām par šausminošo noslīkušo cilvēku skaitu šovasar, no kuriem daudzi gājuši bojā alkohola reibumā, laivotāju neatņemama pasākuma sastāvdaļa ir grādīgie dzērieni. Daži stiepj alus iepakojumus un mēģina tiem atrast vietu laivās, citi iestiprinās jau pirms došanās ceļā, bet vienai plostotgribētāju grupai «plosts» sākas un beidzas turpat uz vietas - viņi vienkārši nejaudā iekustināt savu transporta līdzekli un streipuļodami vicinās ar rokām, vārtās pa krastu. Atpūta uz ūdens un (vismaz) alus ir tāda kā nedalāma kompānija, kas mani izbrīna, jo dzeršana laivojot vai pārgājienā... Katrā ziņā man šķiet - it nemaz nesapas. Alkohols taču rada tādu kā distanci starp tevi un realitāti, apkārtējo pasauli. Varbūt mūsdienu pilsētniekam, kas grib visu tepat un tūlīt, un ātri, ātri, ātri, tas ir veids, kā maksimāli fiksi atslābināties, pārslēgt realitātes kanālus. Žēl, ja tā. Jo daba taču pati par to parūpējas, ja ļaujas un skatās apkārt. Tikai viss notiek lēnāk un tāpēc varbūt pat iedarbīgāk. Arī mūsu plostu upe nes lēni, un galapunktā - Nurmižu dabas lieguma teritorijā - nokļūstam tikai vēlā vakarā, toties dabūjam noskatīties saulrietu visā krāšņumā, izbaudīt, kā balta un necaurredzama virs Gaujas un krastmalas kokiem saveļas migla. It kā liels mākonis pēkšņi būtu nosēdies uz zemes.... Man patīk mazie formāti, piedzīvojumu sajūta - nelielas upes, nelielas draugu kompānijas -, tāpēc biju nolēmusi, ka laisties pa Gauju ar vienu reizi pietiks. Taču kādudien saņēmu negaidītu zvanu no Māra Mitrevica - ilggadēja Gaujas Nacionālā parka dabas inspektora, kurš malumednieku un zvejnieku tvarstīšanai veltījis ap 50 gadu, saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni, bet savu darbu uz upes sācis kā baļķu pludinātājs. Māris mani aicināja izbraucienā ar plostu, un es, protams, nevarēju atteikt. Plosta konstrukcijas uzlabojumus izdomājis, ir lielie airi, kas ļoti interesē mūsu kompānijas bērneļus, un visādas citas ērtības, tāpēc šoreiz nesalīstam. Un galvenā pērle - stāsti par upi, dabu, piedzīvojumiem... Nopriecājos, ka diena izvērtās tik gara!