Saka, ka nekad nav par vēlu sākt mācīties kaut ko jaunu. Ar ko būtu jāsāk cilvēkam, kas šajā ziemā, iespējams, nolēmis pirmo reizi doties uz kalnu un uzkāpt uz slēpēm?
Domāju, ka vissvarīgākais tomēr ir vēlme to darīt. Kad tā ir, jāizdomā un jāatrod slēpošanas trase, kas būtu vispiemērotākā. Ir nedroši un nav ieteicams sākt nodarboties ar kalnu slēpošanu bez profesionāla instruktora klātbūtnes, tādēļ vislabāk izvēlēties trasi ar slēpošanas skolu. Instruktors iemācīs, gan kā pareizi izvēlēties un lietot inventāru, gan slēpot, gan iepazīstinās ar drošības noteikumiem. Jāatceras, ka kalnu slēpošana ir dinamisks un ātrs sporta veids, kur cilvēkam pašam ir jāievēro drošības noteikumi, lai izvairītos no iespējamām traumām.
Par drošības noteikumiem uz kalna runā gadu no gada, tomēr joprojām nereti var dzirdēt par traumām, kas atgadās slēpojot vai snovojot. Kā sevi pasargāt no šāda veida situācijām?
Jebkurš sporta veids ir pakļauts drošības riskiem, tomēr, ja ir apgūti drošas slēpošanas pamatprincipi, tad ir jābūt nelaimīgai sagadīšanai iegūt kādu no traumām. Pārsvarā nelaimes un negadījumi notiek ar cilvēkiem, kas neievēro drošības noteikumus un pareizu inventāra lietošanu. Slēpošanas inventāram jābūt labā kārtībā un atbilstošam konkrētā cilvēka prasmju līmenim. Noteikti nevar aizmirst par aizsargķiveres lietošanu, kas pasargā no galvas traumām. Svarīgi arī prast izvēlēties atbilstošu trasi savam prasmju līmenim. Slēpošanas kūrortos trases parasti ir sarindotas pēc krāsām atbilstoši grūtības pakāpei - zaļā - bērniem, zilā - iesācējiem, sarkanā - vidēja līmeņa slēpotājiem, savukārt melnā jau ļoti labiem slēpotājiem. To, kura trase piemērotāka, ieteiks instruktori vai cits trases personāls.
Kā jūs vērtētu kalnu slēpošanas kultūru kopumā Latvijā?
Gadu gaitā esmu pārliecinājies, ka slēpot gribēšanas, kā arī apmācības ziņā esam ļoti augstā līmenī, tādēļ nebaidos teikt, ka Latvijā bieži sastopami labi slēpotāji. To var secināt arī pēc trašu apmeklējuma intensitātes - gada nogales garajos svētkos visas slēpošanas trases bija pilnas. Tādēļ slēpošanas mīlēšanas un kaislības ziņā mēs ne ar ko neatšķiramies, bet, protams, jāņem vērā, ka jau pieredzējušam slēpotājam Latvijas trases ir par īsu, tādēļ daudzi slēpotgribētāji dodas uz slēpošanas kūrortiem citur pasaulē. Pats esmu iecienījis Francijas kūrortus, jo man patīk slēpot ārpus trasēm, kas tur ir ļoti izplatīti. Arī Zviedrijas un Somijas kūrortiem ir savas priekšrocības, tā ka katram pasaules kūrortam ir savi plusi un mīnusi.
Jūs esat slēpošanas instruktors jau vairāk nekā 10 gadu. Kas ir interesantākais, strādājot uz kalna?
Pilnmēness naktīs bijis pat gadījums, kad divi vīrieši centās no kalna nobraukt ar dzelzs laivu. Kopumā es teiktu, ka interesantākais ir cilvēki, kas nāk uz apmācībām. Instruktoram bieži vien jābūt ne tikai instruktoram, bet arī psihologam - jāprot katram klientam atrast individuālu pieeju. Loti interesants bija laiks aptuveni pirms 10 gadiem, kad slēpošanas apmācības kultūra vēl nebija tik profesionāla kā šobrīd, klientu bija ļoti daudz un arī slēpot mācīja katrs, kuram gribējās.
Jūs pats pēc profesijas esat biologs un ikdienā strādājat Vides risinājumu institūtā. Kā spējat savienot instruktora darbu ar pamatnodarbošanos?
Latvijā principā nav tādu instruktoru, kam tā būtu pamatnodarbošanās. Nevar noliegt, ka slēpošanas sezonas laikā dienas ritms ir saspringts, jo teju ik vakaru pēc darba, kā arī nedēļas nogalēs dodos uz kalnu. Ziemas sezonā varu aizmirst par brīvdienām. Intensitāte, protams, ir liela, bet mūsu ģimenē nekad nav bijis citādi - es mēdzu teikt, ka manī ir ielikts slēpošanas kods.
Jūs slēpojat jau no agra vecuma un šobrīd esat arī bērnu slēpošanas skolas vadītājs Žagarkalnā. No cik gadiem būtu optimāli sākt apmācīt bērnus?
Tas ir ļoti relatīvi un atkarīgs no katra bērna. Mana meita uz slēpēm pirmo reizi uzkāpa divu gadu vecumā, patstāvīgi spēja nobraukt no kalna trīs gadu vecumā; vidēji bērni sāk mācīties slēpot 3-4 gados. Tas ir liels darbs arī vecākiem - regulāri bērni jāved uz apmācībām, jāsaprot, ka ar pirmo reizi mazs bērns slēpot neiemācīsies. Instruktora uzdevums ir viņam šo procesu padarīt interesantu, kā spēli, savukārt vecāku - dot iespēju šo spēli turpināt.