Horoskopi

Mūsu sestdiena bez ekrāniem pagāja jauki, bērni pielāgojās spēles noteikumiem ar prieku, bet man iespēja vājināt nabassaiti ar iPhone, sociālajiem tīkliem, e-pastiem un nemitīgo informācijas plūsmu bija atbrīvojoša un patīkama, savukārt tētim tā bija atraušanās no darba, kas caur ekrānu vienmēr ir pieejams, bet televizora mums nav jau sen. Saistībā ar šo akciju vēlāk dzirdēju ļoti dažādas atsauksmes - sākot no tā, kā līdz kaut kam tādam vispār var nonākt, ka jārīko īpašas dienas, lai atteiktos no ekrāniem, beidzot ar to, ka telefons ir tik ļoti savienots ar dzīvi un darbu, ka, atsakoties no ierīces, nāktos nest līdzi veselu kaudzi mantu - pulksteni, modinātāju, plānotāju, pierakstu klades, kartes, fotoaparātu, navigatoru. Man nav šaubu, ka planšetes, datora un telefona lietošana bērnam būtu jāatliek pēc iespējas ilgāk, un tāpat es ļoti labi zinu, cik viegli ir piesēdināt bērnu pie elektroniskās aukles un cik grūti no tās atraut. Ierīces saslēdzas ar ikdienu viegli un nepiespiesti, un pienāk brīdis, kad mēs visi, ne tikai bērni, nepamanām, pret ko tās esam iemainījuši. 2005. gadā Ričards Luvs grāmatā Pēdējais bērns mežā (Last Child in the Woods) aprakstīja kādu mūsdienu sabiedrības kaiti - dabas deficīta sindromu. Tā nav medicīniska diagnoze un nav iekļauta slimību reģistros, bet norāda uz to, ka mūsdienās gan pieaugušie, gan jo īpaši bērni dzīvo ļoti kontrolētā vidē un lielāko daļu laika pavada iekštelpās. Padomāsim - mēs no rīta pieceļam bērnus, pārvietojamies uz nākamo telpu - automašīnu vai citu transportu, tie nonāk bērnudārzā vai skolā, kur lielākā daļa laika paiet telpās. Lielākā daļa no mums savukārt dodas uz darbu telpās, un vakarā mēs visi atkal satiekamies - telpās. Bērnudārza bērni piedzīvo iekštelpu dzīves pārrāvumus savos laukumiņos, skolas bērni - vienīgi tad, ja dodas uz mājām vieni paši un viņu ceļš aizklīst vietējā apkaimē, parkā, garām upītēm. Un būsim godīgi, tie nav brīži, par kuriem vecāki ir sajūsmā, jo var kaut kas gadīties. Šajā iekštelpu dzīvē ekrāns ir viens no mūsu pastāvīgajiem sabiedrotajiem - televizors, dators, telefons. Tas palīdz strādāt, izklaidē, kliedē vientulību, kad esam vieni un rada sajūtu, ka esam savienoti ar citiem sociālajos tīklos. Ričards Luvs uzskatīja, ka tieši ekrāna dominante mūsu dzīvē ir viens no galvenajiem faktoriem līdzās vecāku bailēm par bērnu drošību un dabas teritoriju ierobežojumam, kāpēc rodas cilvēka un dabas atsvešinātība. Kā saka Luvs - «tā ir maksa, ko cilvēks maksā par atsvešināšanos no dabīgās pasaules». Kā izpaužas dabas deficīta sindroms? Cilvēki mazāk novērtē un ciena vidi un dabu, mazāks kontakts ar dabu nozīmē nemierīgākus, satrauktākus, uzmanībā izkliedētākus bērnus un pieaugušos, uzvedības problēmas, sliktākas sekmes skolā, ēšanas traucējumus - jo ekrāns un ātrās uzkodas bieži nāk komplektā. Savukārt svaiga gaisa un saules gaismas radītā D vitamīna trūkums rada tiešus veselības traucējumus. Tajā pašā laikā Luvs neapgalvo, ka mums vajadzētu atteikties no virtuālās pasaules, ierīcēm, lai nokļūtu atpakaļ pie dabas, bet aicina līdzsvarot virtuālo un reālo pasauli un saka - jo augstāk tehnoloģiski attīsti mēs kļūstam, jo vairāk dabas mums nepieciešams. Labā ziņa ir tā, ka izglābt bērnus un sevi no dabas deficīta sindroma ir diezgan vienkārši. Jāuzvelk zābaki un jāiet ārā. Var paņemt līdzi telefonu, ar kuru var ielūkoties aplikācijās, kurās apkopotas Latvijas dabas takas, un kartēs, kas palīdzēs neapmaldīties. Arī es tagad taisu ciet savu datoru, izslēdzu meitai uzliktās multenes un paskatos pavasara debesīs.