Kā savulaik pauduši šīs grupas tiešie priekšgājēji, arī mākslinieku grupa ar izteiksmīgu nosaukumu _Mušmires_, tiklīdz mākslinieks ir atzīts, tiek izstādīts un apjūsmots, viņa vairs nav.
Latviešu gadījums
Tomēr atgādināt šos vēstures faktus nekad nav lieki, īpaši laikā, kad tveršanās pie «tradicionālām vērtībām» kultūrā kļūst teju vai smacējoša (piemēram, TV vienīgajā raidījumā, kas nesen veltīja veselu pusstundu naudas dizainam kā nez kādam mākslas sasniegumam).
Rau, nupat bija šāds kuriozs gadījums: ziņu portālā Delfi parādījās informācija, ka starptautiskā izstādē Gender Check Varšavā (kas nesen kā pabijusi Vīnē un kuras izveidošanā piedalījusies latviešu mākslas kuratore Māra Traumane) tikšot izstādīts Aijas Zariņas darbs Viņš un viņa. Bija pievienota fotogrāfija. Kādu sašutuma vētru tā izraisīja komentāros! To autori gan nebija pamanījuši, ka darbs radīts jau 1986. gadā, tātad vairāk nekā pirms gadsimta ceturkšņa, savulaik rādīts mākslinieces personālizstādē Berlīnē un tagad atkal nonācis uzmanības lokā jau kā mākslas vēstures fakts, konkrēti - gender jeb dzimumsocialitātes izpausmju kontekstā. Toties Delfu komentētāji vārds vārdā atkārtoja jau pusaizmirsto polemiku - no «mans bērns arī tā varētu» līdz «ja iemācās zīmēt kārtīgi, tad drīkst arī nekārtīgi» -, kas savulaik risinājās, šķiet, Literatūras un Mākslas slejās.
Bez noilguma
Astoņdesmito gadu - sociālisma norieta - mākslas spilgtākajām parādībām acīmredzot nav aktualitātes noilguma. Diemžēl tā redzama gaužām reti, turklāt nemaz - muzejos vai publiskās izstāžu zālēs (cik nu to mums ir), tādēļ jāpateicas Rīgas galerijai, kas piedāvā kaut nelielus fragmentus. Jo skatītājs, ienākot baltajā telpā, arvien redz to pašu - viņa estētiskās jūtas traumējošus, taču asprātību izaicinošus «ķēpājumus», «smērējumus» (vai kā nu tos nosauktu komentētāji), kas tomēr sasmīdina vai pat spēj aizkustināt.
Lūk, Borisa Matrosova Maradona (1987) - bija taču tāds futbolists, ko pusaudži visā PSRS aiz pielūgsmes mēģināja uzzīmēt, pat ja nemācēja. Starp citu, Pasaules čempioni izveidojās tieši kā pusaudžu grupa, kuru sākotnēji apvienoja, kā vēsta leģenda, kopīga plūmju kompota lietošana pēc skolas un sajūsma, šķirstot neoficiālās mākslas žurnālu A-Я (1979. līdz 1986. tika veidots Maskavā, bet drukāts Parīzē). Sirsnīgi jāsmejas, skatoties uz Gijas Abramišvili darbu Uz makšķerēšanu - uzrakstu, ko kāda centīga roka uzvilkusi tieši uz PSRS karoga zem sirpja un āmura, turklāt tik neveikli, ka pēdējam burtam nav iznācis vietas.
Arī Konstantīna Latiševa un Konstantīna Zvezdočjotova (Pasaules čempionu un Mušmiru dzīvās saites) komiksus atdarinošie darbi izvilina smaidu par amerikāņu popārta un krievu socārta fundamentālajām atšķirībām.
Aktuāls atgādinājums
Skatītājam neredzamas paliek Pasaules čempionu slavenās akcijas - kaušanās, bērzu birzs dedzināšana, izdarības ar verdošu kāpostu zupu utt. -, kas pieskaitāmas ne vien pie estētiska, bet arī gluži reāla huligānisma. Lai gan tām bija savs fons (perestroika, panku subkultūras uzplaukums rūkošajā impērijā), līdz pat 1991. gadam padomju publiskajā telpā šāda uzvedība nebija pieļaujama ne ar kādu māksliniecisku aizbildināšanos, tomēr tieši tādēļ iegāja vēsturē kā asa režīma kritika radošā formā.
Izstāde sniedz pietiekami trāpīgu un, šķiet, arī aktuālu atgādinājumu par vismaz divu mākslinieku tipu pastāvēšanas nepieciešamību auglīgam radošam procesam - viena, kurš, centīgi mācoties, sasniedz arvien vairāk un dara arvien labāk, un otra, kas klaiņo, kur tīk un rāda, ko redz, līdz citi pārsteigumā iepleš acis: «Kā mēs to nepamanījām?»