Nu uzņēmuma vadībai ir jauna ideja, kā palielināt kapitālu, iegūstot tik ļoti nepieciešamo finansējumu, - 20% kompānijas daļu jāpalaiž biržā. Šāda rīcība nav nekas neparasts, un tādu variantu ir izvēlējušies uzņēmēji visā pasaulē, tādējādi piesaistot līdzekļus savas kompānijas attīstībai. Jāatzīst arī, ka privātais sektors veselīgas konkurences apstākļos biznesu allaž ir pārvaldījis sekmīgāk, efektīvāk, tādēļ nebūt nenāktu par ļaunu, ja zināma daļa Latvenergo daļu tiešām nonāktu citās rokās. Turklāt ar šādu scenāriju arī mazākuma akcionāriem būtu iespēja piedalīties uzņēmuma politikas veidošanā. Taisnības labad gan jābilst, ka mazākuma akcionāri Latvijā vēl nav izrādījuši īpašu aktivitāti un spēju konsolidēties, lai panāktu sev labvēlīgu lēmumu pieņemšanu. Kā vēl viens pluss daļas šā uzņēmuma «laišanai apritē» ir jāmin, ka tādējādi ievērojami tiktu aktivizēta Nasdaq OMX Riga biržas darbība, jo ļoti ticams, ka par Latvenergo akcijām interese būtu pietiekami liela.
Tomēr šeit ir arī kāds «bet». Vispirms jau jāsauc lietas īstajos vārdos - ja šie 20% Latvenergo tiešām nonāks kāda cita uzņēmuma vai privātpersonu rokās, šeit runa būs par attiecīgo daļu privatizāciju. Jāatgādina, ka pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados jau bija radusies ideja šo kompāniju privatizēt, taču toreizējai valdībai nācās no šādas ieceres atkāpties, jo, lai rosinātu referendumu par šo jautājumu, parakstījušies bija ap 310 tūkstošiem balsstiesīgo Latvijas iedzīvotāju. Redzot šādu skaitli, referenduma rīkošanai nauda netika tērēta, bet Latvenergo tika pieskaitīts pie neprivatizējamiem uzņēmumiem. Šāda rīcība bija visnotaļ loģiska, ņemot vērā, ka nav šajā valstī nemaz tik daudz politisko partiju, kas varētu palepoties ar tik lielu sabiedrības atbalstu kādās no vēlēšanām. Respektīvi a priori bija skaidrs, kāds būs referenduma rezultāts. Atceroties vēsturiskos notikumus šajā sakarā, rodas loģisks jautājums - kā būtu pareizi rīkoties, ja valsts kā Latvenergo īpašnieks vai, pareizāk sakot, valdība izšķirsies par piektdaļas šā uzņēmuma privatizāciju jeb kotēšanu biržā. No vienas puses, varētu pietikt ar attiecīgām izmaiņām likumdošanā, lai šis uzņēmums vairs neskaitītos neprivatizējams. No otras puses, tas nebūtu korekti pret tiem daudzajiem tūkstošiem iedzīvotāju, kas savulaik bija gatavi doties uz referendumu, lai nobalsotu pret Latvenergo privatizāciju.
Tāpēc būtu svarīgi zināt, kādi īsti ir valdības turpmākie plāni attiecībā uz sev piederošo uzņēmumu turpmāko nākotni. Pirmām kārtām nav jau lielu problēmu, ja naudas piesaistīšanas nolūkos tiks privatizēti tikai 20% Latvenergo. Ja valdība tiešām izšķirsies par 20 Latvenergo daļu kotēšanu biržā, likumdošanā būtu ļoti konkrēti jāparedz, ka vēl pēc zināma laika līdzīga rīcība ar vēl pieciem, desmit vai divdesmit procentiem Latvenergo nav iespējama. Protams, var oponēt un teikt, ka pasaulē ir pietiekami daudzas valstis, kurās energokompānijas kontrolē privātais sektors, un nekas ļauns tur vēl nav noticis. Taisnība! Taču jāņem vērā, ka privātā sektora kontrole energoapgādes kompānijās ir iespējama valstīs, kur attiecīgajā nozarē valda pietiekami liela konkurence. Diez vai Latvenergo var vairs nepiemērot monopola statusu Latvijā tikai tāpēc, ka šeit zināmu laiku strādā arī Igaunijas kompānija Eesti Energia ar sava meitasuzņēmuma SIA Enefit starpniecību. Pēdējā no abām minētajām kompānijām aizņem pietiekami mazu šā tirgus daļu, turklāt tās darbība vairāk vērsta uz juridiskām personām. Proti, grūti iedomāties, kā iedzīvotājs, kurš mitinās kādā no daudziem tūkstošiem daudzdzīvokļu namu, piemēram, pēkšņi izkalkulējot, ka Latvenergo pakalpojumi viņam vairs nav izdevīgi, izvēlētos sev citu šā resursa piegādātāju - Eesti Energia. Lai to realizētu, ir jārēķinās ar zināmiem šķēršļiem, un tad jau var rasties jautājums, vai tas vispār ir izdevīgi.
Šajā kontekstā nav vēlams pieļaut situāciju, kura izveidojusies saistībā ar kādu citu energoresursu piegādes monopolu, kas valstij draud ar starptautisko tiesu katru reizi, kad regulators tam neļauj realizēt tarifu celšanas politiku. Jā, pašlaik saistībā ar ekonomikas krīzi energoresursu tarifi patērētājiem neaug. Taču krīzes nav mūžīgas, un, pieļaujot situāciju, ka šādi «draudētāji» ir uzreiz divi monopoli, energoresursu patērētāju dzīve tiktu ievērojami sarežģīta. Otrām kārtām pēdējā laikā arvien biežāk izskan, ka līdzekļu piesaistīšanas nolūkos privātie investori varētu tikt piesaistīti vēl vienai otrai valsts kompānijai, piemēram, Hipotēku bankai. Pašreizējā situācijā šādu rīcību diez vai varētu nosaukt par izdevīgu, ņemot vērā, ka krīzes iespaidā cenas ir kritušās teju visam, ieskaitot dažādu uzņēmumu kapitāldaļas. Savukārt, ja valdība par šādu gājienu būtu izšķīrusies vēl pirms Parex bankas epopejas, iespējams, mums šodien nevajadzētu lūgt naudu no starptautiskajiem aizdevējiem, izdabājot to prasībām.