Lai gan no prezidenta Baraka Obamas puses dzirdams par stingru apņemšanos viest finanšu uzraudzībā kārtību, to vieglāk pateikt nekā izdarīt. Oficiālo Finanšu krīzes izpētes komisiju dažs zinīgs komentētājs sauc par «jokainu politisko teātri», kurā iztaujātājiem pretī sēž Volstrītas finanšu dūži ar cieši sakniebtām lūpām. Un, pat ja pār šīm lūpām izdodas dabūt kādu skaņu, tā iepriekš ir hiperapmaksāto juristu tā apstrādāta, ka tai nav nekādas praktiskas nozīmības. Ir jau ekspertiem it kā skaidrs, kam un ko vajadzētu jautāt, tikai dažādu iemeslu dēļ, kā jau parasti, tas nav tik vienkārši.
Vai nu tik neprātīgi augstu atalgotu juristu trūkuma, vai vēl kādu iemeslu pēc, bet Latvijā patiesības izzināšanas iespēja šķiet daudz vienkāršāka. Ja vien, protams, netiks samuļļāta. Volstrītas džungļu vietā mums samērā vienkāršākā Smilšu iela ar Parex, un taujātāju statuss arī nopietns - prokuratūras līmenī. Ģenerālprokuratūras Sevišķi svarīgu lietu izmeklēšanas nodaļa kopš oktobra sākusi šķetināt krimināllietu par amatpersonu iespējamiem pārkāpumiem Parex pārņemšanā, tā ka gūtajām atbildēm un skaidrībai vajadzētu būt krietni daiļrunīgākai par sakniebto lūpu retoriku. Nu šo cerību uz būtisko un daudzus interesējošo skaidrību, kas tad īsti notika ar Parex, kādēļ tas tā notika un kā no tā izvairīties nākotnē, vairo arī kādreizējās atbildīgās Parex amatpersonas Džona Kristmasa iesniegums Ģenerālprokuratūrā par bankā notikušo iespējamo krāpšanos, naudas atmazgāšanu, nelikumīgiem kredītiem, aplokšņu algām un vienkārši noziedzīgu nolaidību.
Tiem, kuri raduši saņemt dāvaniņas cauru gadu un paši noteikt to apmēru, vīrs ar piemēroto uzvārdu varētu kļūt par «Džonu, kurš nozaga Ziemassvētkus». Pārlieku ieilgušos.