Abi ar labāko draugu Valdi Silu viņi to izprot kā sava veida pienākumu pret citiem un arī vēlmi iepriecināt. Gata un Valda draugu vecāki rosinājuši par puišiem pastāstīt, jo jauniešu darbošanās ir gluži nesavtīga un tādēļ pārsteidz jo vairāk.
Pēkšņa ideja vienā vakarā
Viss sācies parastā piektdienas vakarā, kad Gatis ar Valdi (abi 23) sēdējuši un internetā skatījušies muļķīgus video. Sākuši spriest, ka vajag ko kopīgi izdarīt, bet - labu. «Pirmā doma bija, ka vajadzētu aizbraukt Ziemassvētkos uz bērnunamu vai pansionātu un aizvest mantas, kas mums vairs nav tik nepieciešamas,» atceras Valdis. Ideju sākuši attīstīt, kāpēc tikai uz Ziemassvētkiem un kāpēc tikai pašu mantas. Sākuši meklēt arī atbalstītājus un domubiedrus.
Pirmo reizi viss krietni ievilcies, jo no idejas līdz realizācijai ne vienmēr viss sekmējies tik gludi. Pēc Krāslavas braukuši uz Baltinavu, jo sociālie darbinieki informējuši, ka tur uz iedzīvotāju skaitu procentuāli ir visvairāk maznodrošināto ģimeņu, nākamajā vietā ir Viļaka - uz turieni ceļš vedīs septembrī.
Meklējuši palīgus, kas nodrošinātu ar transportu, izdevies atrast atsaucīgus cilvēkus loģistikas firmā TNT Latvia, saldumus bērniem neatsaka akciju sabiedrība Laima, un tā daudzi, kurus puiši neaizmirst pieminēt arī pasākumu plakātos savā mājaslapā www.109novadi.lv. Valdis stāsta - reizēm veicies, ka uzrunātie piekrīt palīdzēt pēc pirmā vaicājuma, bet reizēm nācies izsūtīt simtiem e-pastu. Gatis atzīst, ka visgrūtāk bijis atrast telpas, kur uzglabāt cilvēku atnestās mantas, citi vēlas zināt, kas viņi tādi, tādēļ arī tapusi internetā mājaslapa, lai gan to vajagot vēl pilnveidot.
Galvenās bāzes vietas šobrīd ir TNT un BTSC biroju telpas, uz akcijas laiku arī nodošanas punkti lielveikalos Domina un Olimpija. Tur puišus gan ielaiž tikai tad, kad veikali jau slēgti, atnesto lietu lielā šķirošana jāveic vakaros, kas dažkārt ievelkoties līdz diviem naktī. Talkā nākot draugi un bijušie klases biedri no Rīgas 49. vidusskolas.
Vēl viens stimuls šādai darbībai bijis atrast svarīgu iemeslu, lai draugi biežāk sanāktu kopā, jo pēc vidusskolas katrs aizgājis savu ceļu. «Tagad mums ir pat vienots projekts, kā kopīgi labi pavadīt laiku, un tajā visā ir savs pozitīvisms,» dedzīgi stāsta Valdis. Viņš ar Gati nodibinājuši pat biedrību, jo citi šaubījušies atbalstīt, ja arī statūtos nav ierakstīts, ka viņi ir labuma devēji sabiedrībai. Dibinātāji viņi divi, bet pamata kodols esot četri labi draugi, dažus no viņiem reizēm aizved prom studijas citās zemēs. «Esam iesākuši, tad mums ir tā lielākā atbildība turpināt, jo vēlamies, lai ar idejām un ierosinājumiem iesaistās arvien vairāk jauniešu,» turpmākos nodomus atklāj Valdis.
Dāvāt prieks vairojas
Redzētais Latgalē jauniešus reizēm pat šokējis. Kādai meitenītei bijuši nospriegoti visi muskuļi, kā atklājusi sociālā darbiniece, ko var gribēt, ja māte alkoholu lietojusi visu grūtniecības laiku, skaidrā vien bijusi, kad nākusi lūgt pabalstus. Visbiežāk šādās ģimenēs vecāki ciemiņus negaida, pat rupji izraida, bet bērniem nav ko ēst un vilkt mugurā. «Bērnu dēļ arī braucam, jo visvairāk jau žēl viņu,» uzsver Gatis.
Vissaprotošāk un viesmīlīgāk esot gaidīti pie sievietēm, kuras dzīves nelutinātos bērnus paņēmušas audzināt, tur priecājoties, pat atvestās dāvanas vēl neaplūkojuši.
«Gandarījums, ka mūsu sāktais pārņēmis arī TNT darbiniekus, jo Baltinavā viņi bērniem uzrīkoja sporta spēles, kopīgi gleznojām. Bērniem tas ir būtiski - kopīgi ko darīt, ne tikai saņemt apģērbu un ēdienu,» pārliecināts Gatis un turpina - lai arī mazie ātri atraisījušies, smaidījuši, zīmējumos izvēlētās krāsas tomēr pārsvarā bijušas tumšas...
Ne velti puisim tas piesaistīja uzmanību, jo nav pametusi vēlme studēt psiholoģiju. «Ar studijām man neveicās, jo manis izvēlētā Reklāmas un PR fakultāte Starptautiskajā Praktiskās psiholoģijas augstskolā nogrima,» ar nožēlu stāsta Gatis Heniņš. Studentiem nācies pāriet uz Rīgas Starptautisko ekonomikas un biznesa administrācijas augstskolu, bet tur studiju maksa bijusi ļoti augsta, tādēļ vispirms vēlējies pārliecināties, kā klājas citiem un vai būs to vērts. Tagad esot darbs, kuru uzskata par pagaidu variantu.
Valdis Sils studē Latvijas Universitātē un grasās aizstāvēt 4. kursa darbu, kurā pēta latviešu mentalitātes ietekmi uz ekonomiku. Mēģinot salīdzināt ar grieķiem, kuri uz notiekošo valstī reaģē daudz asāk. Būtiskākais Valda secinājums - mūsu inteliģencei nav pastāvības izjūtas, nav vēlme iegūto uzkrāt, glabāt, jo to ārdījuši gan kari, gan okupācija, gan mainījušies laiki.
Uz jautājumu, ko viņi savā dzīvē uzskata par galvenajām vērtībām, abi nedomājot atbild, ka nekad nevarētu pamest Latviju. Valdis pārliecināts, ka nekur nav skaistākas dabas. Smaidošais Gatis kļūst gluži nopietns un atbild, ka tā ir māju sajūta: «Nekur citur es tādu neatradīšu, vai Londonā to var iegūt, uzskatu, ka ne.»
Atbalsta sākums ģimenē
Gatis nāk no muzikālas ģimenes. Mamma ir mūzikas skolotāja, spēlē klavieres, diriģē, tētis spēlē ģitāru, māsa flautu, bet pats Jāzepa Mediņa Mūzikas skolā beidzis kora klasi un ilgus gadus dziedājis zēnu korī, vēlāk korī Kamēr... Nodibinājis pat savu grupu un ierakstījis pagaidām vienīgo dziesmu, kas zīmīgi saucas Māju sajūta.
Valdis savukārt darbojas Improvizācijas teātrī, kuru vada Raimonds Ruzenieks, un tikšanās reizē nemierīgi lūkojas pulkstenī, jo vakarā paredzēta izrāde kafejnīcā Ezītis miglā. Latviešiem ar humoru esot viss kārtībā. Izrāžu laikā asprātīgu joku netrūkstot. Sarunā puiši ir jautri un atklāti, vien, kad runājam par dzīves drūmo pusi, kļūst pārsteidzoši pieauguši un nopietni.
Viņu centienus atbalsta arī ģimenes. Gata tētis mantu kastes no sagādes vietām ar busiņu aizvedot uz sarunāto vietu LU Ekonomika, fakultātē, kur arī atrasti pretimnākoši cilvēki. «Mēs abi jūtamies gandrīz kā brāļi, jo cilvēki mūs bieži par tādiem uzskata, izskatoties ļoti līdzīgi,» smaidot stāsta Gatis. Reizēm grūti esot iestāstīt pretējo. Bet sev līdzīgos pasaules uztverē, vēlmē dot, negaidot pretī materiālus labumus, viņi cer sastapt arvien vairāk.