Lipīgākā rinda
Notikums ir nevis pazīstamu meldiņu vai tekstu atpazīšana, bet klātbūtnes efekts, kas ļauj līdz kaulam sajust visu to kopumu, kā dziesmas tiek pasniegtas. Ja nu vienīgi Simtiem televizoros tiek nošauts viens un tas pats. Dziesma, kurā skan šāda rinda, Kārļa koncerta pirmajā daļā, kurā tiek spēlēts iepriekšējo gadu materiāls, izpelnās vislielākās ovācijas. Iespējams, šī pat ir visu laiku lipīgākā dziesmu tekstu rinda Kazāka daiļradē, jo tā īsi raksturo mūsdienu cilvēku dzīvi - ekrānos, kas atrodas itin visur, nemitīgi tiek tiražētas reālas šausmas, un katram, neizkāpjot no savām siltajām čībām, ir iespēja to visu vērot un kļūt «zinošam» par aktuālo un svarīgo pasaulē. Varbūt mazliet pašausmināties, tomēr ieritināties ērtāk dīvānā, jo tas viss taču uz viņu neattiecas. Vismaz pašlaik. Bet Kārlis nekādā ziņā nav sociālā tipa dzejnieks latviešu mūzikā.
Kārļa dziesmas ir veselīgi pasīvu pasaules vērojumu izraisīti vārdu plūdi, kurus ne katrs prot ievirzīt ausij tīkamā gultnē, bet Kazāks ir viens no retajiem, kurš prot. Vēl viens viņa ierocis cīņā par klausītāju dvēselēm ir fatāli relaksējošais, nazālais balss tembrs, un nav neviena, kurš skanētu līdzīgi viņam. Izteiksmes veida ziņā šeit var vilkt paralēles ar 30. aprīlī Rīgā gaidāmo Borisu Grebenščikovu. Lielā mērā arī Kārļa ilggadējā līdzgaitnieka - ģitārista Māra Bīmaņa dēļ, kura rokās instruments burtiski dzied, kā to prot arī Akvarium ģitārists Aleksejs Zubarevs. Brīžiem šķiet, ka skan vijole, brīžiem - kāds no pūšamajiem instrumentiem, kaut skaidri redzams, ka uz skatuves nekā tāda nav, un tas viss tiek uzburts vienīgi ar Māra pirkstu pieskārieniem sešām ģitāras stīgām.
Kazāks un viņas
Tagad par meitenēm, kuras ir programmas Kārlis Kazāks un viņa otrā plāna varones, par iemīlēšanos kurās Kārlis stāsta starp dziesmām. Iemīlēšanos mūzikā, viņš uzsver, ko arī var izprast dažādi, jo teiciens «iemīlējos trolejbusā» taču arī vienmēr nenozīmētu uzliesmojušas jūtas pret braucamrīku, bet jūtas pret cilvēku, kas radušās brauciena laikā.
Skanējumā visjūtamākā ir Anete Kozlovska, kurai pieder ne vien pieskārieni melnbaltajiem taustiņiem, bet arī otra balss, kas sievišķīgi papildina citkārt dziedātāju - vienpati Kārli. Epizodiski uz skatuves parādās un ne mazāku galvenā varoņa apjūsmu izpelnās čelliste Undīne Balode, akordeoniste Liene Dravniece un Milda Andrijauskaite ar vijoli un lietuviešu valodu.
Kas kopīgs Kārlim Kazākam ar Edgaru Šubrovski? Iespējams, vēl šis tas, bet pavisam noteikti, tāpat kā plikgalvainajiem aizokeāna rokmūzikas grandiem - Meinardam Džeimsam Kīnenam A Perfect Circle sastāvā, Billijam Korganam Zwan laikos un Blekam Frensisam pašlaik Pixies - tās ir basģitāristes. Ja trim amerikāņiem tā ir Argentīnā dzimusī Paza Lenčantina - viena no visu laiku labākajām un artistiskākajām meitenēm basģitāristēm, tad latviešiem - Maija Usča, kuru bundzinieks Juris Kroičs esot nosaucis par labāko basa pārvaldītāju, kāda pie Kārļa spēlējusi. Kroičam vienmēr taisnība arī tajā, ko viņš dara pie bungām, jo viņš ir absolūts tīrradnis mūsu populārajā mūzikā, kurš manipulē nevis ar meistarību, bet ar instinktīvi juteklisku muzikālo valodu, kaut tās abas, protams, viena otru neizslēdz. Kroiča darbību vērošanai vieta skatuves labajā pusē ir īpaši pateicīga, kas, viņam spēlējot skatuves dziļumā Jauna Mēness vai K.Remonta sastāvā, parasti neizdodas, un arī šīs abas grupas bez Kroiča skanētu citādi.
Ieraksts ir fotogrāfija
Nav nekā jaukāka kā koncertos iemīlēt mūziku, kas iepriekš ierakstos nav dzirdēta, kā tas mēdz notikt festivālos, kad kabatas programmiņā izlasi par kādu grupu, ieinteresējies, aizej to paklausīties un IR. Kazāks jau otro reizi (pirmā bija Gultnes Nacionālajā teātrī) ar saviem klausītājiem izspēlē to pašu joku, vispirms koncerta otrajā daļā atskaņojot savu jauno programmu dzīvajā, un tas ir veids, kā tā skan vislabāk, un pēc tam iedodot disku dāvanā, lai katrs mēģina restaurēt koncertā noķertās sajūtas mājās, kas, protams, neizdodas. Ieraksts kalpo tikai līdzīgi kā fotogrāfija, kas atgādina par piedzīvotiem neaizmirstamiem brīžiem. Un Kārlis patiešām prot koncertu padarīt par piedzīvojumu bez jebkādiem šova elementiem, ja par tādiem neuzskata dažus pabanālus jociņus, par kuriem viņš jau zina: publika smiesies. Iespējams, tāpēc, lai aizrautīgo klikšķinātāju pūlītis pirmajās rindās neizjauktu koncerta noskaņu, aprakstus ilustrējošas fotogrāfijas ļauts uzņemt tikai mēģinājumā.
Nobeigumā, protams, tradicionāli seko ovācijas, publikai stāvot kājās, un šoreiz tās patiešām ir pamatotas. Kārlis Kazāks un viņa šoreiz palielā komanda to ir vairāk nekā pelnījusi.