Dabas Diena kopā ar vides speciālistiem apkopoja svarīgākos faktus, kas dabas mīļotājiem jāzina par šo vidēji pusotru metru garo un no 50 līdz pāris simtiem kilogramu (cūkas parametri ir atkarīgi no pasugas, kas mīt dažādos pasaules reģionos) smago pārnadžu kārtas dzīvnieku.
Aktīviste visēdāja
Patlaban mežacūkām riesta laiks, kas parasti notiek novembrī decembrī, ir beidzies, un līdz ar pavasara iestāšanos martā aprīlī piedzims mazie sivēni, kas pieaugušai cūkai metienā var būt no pieciem līdz pat 12. Riestā piedalās cūkas, kas sasniegušas noteiktu ķermeņa masas apjomu, kas atkarīgs, kāda bijusi pieejamā barība. Ja cūka barojusies labi, piemēram, maigas ziemas laikā vai mednieku piebarota, tā piedalās riestā jau pirmajā dzīves gadā. Riesta laikā starp kuiļiem notiek cīņas. Mežacūkas ir poligāmas, un viens tēviņš parasti apaugļo vairākas mātītes. Mežacūkas ar mazuļiem dzīvo baros, kas mīt noteiktā teritorijā un ik dienas to mēro, veicot ap 10 kilometru barības meklējumos, bet atgriežas guļvietā, kas ir bedre, «izklāta» ar zariem, sausu zāli un tamlīdzīgi. Mežacūkām tīk arī žagaru čupas, biezi saauguši krūmāji un egļu biežņa. Vienā barā mīt no 20 līdz pat 50 mežacūkām, un tās ir aktīvas lielākoties naktīs. Tām tīk arī mitras vietas un dubļi, kur izvārtīties, sevišķi vasarās, un dzīvnieki arī labi peld.
Mežacūkas ir visēdājas, taču lielākoties pārtiek no augiem - riekstiem, zīlēm, sēklām, bet jo īpaši tām tīk dažādas saknes un gumi, ko tās iegūst, izrakņājot augsni. Zemes rušināšana, ko mežacūkas dara barības meklējumos, nāk augu valstij par labu un ir labvēlīga dažādu sugu izplatībai. Bet cūkas labprāt apēd arī kukaiņus, sliekas, gliemežus un pat nelielus grauzējus, kā arī ievainotus zvērus un maitas. Tām garšo arī cilvēku audzēta pārtika, sākot no kartupeļiem un bietēm, beidzot ar pākšaugiem un graudiem. Cūku mūža ilgums ir ievērojams - no 10 līdz pat 20 gadiem atkarībā no labvēlīgiem vides apstākļiem un mednieka precīzās acs.
Mednieku kārums
Visvairāk mežacūku mīt Kurzemē un Zemgalē, arī Vidzemes ziemeļu daļā. Precīzs to skaits, protams, nav zināms, bet vidējās aplēses liek domāt, ka to ir ap 60-65 tūkstoši. Sezonā nomedītas tiek aptuveni 40 000 mežacūku - tā ir galvenā nomedītā suga Latvijā, stāsta Jānis Baumanis, Latvijas Valsts mežzinātnes institūta Silava medniecības un faunas menedžmenta pētījumu virziena pētnieks. Mežacūkas strauji vairojas, un to aktivitātes nodara postījumus arī cilvēku apsaimniekotajām teritorijām, tāpēc dzīvnieku populāciju nākas ierobežot, kontrolējot ar medībām. «Mežacūkas nāk arī uz pilsētām, un nav nekas neparasts, ja gadās sastapt meža dzīvniekus pilsētu nomalēs. Piemēram, nesen iedzīvotāji žēlojās par mežacūku aktivitātēm Vecmīlgrāvī un Mangaļsalā. Mazdārziņi bija izrakņāti, žogi salauzti, suņi un iedzīvotāji sabiedēti... Cūkas šeit ieviesās, jo zvejnieki izbēra loma atliekas un mežacūkām tā bija viegli pieejama maltīte. Tās ir attapīgas un ātri apjauš, kur droši un viegli ir pieejama pārtika,» stāsta J. Baumanis.
Aktīvā mežacūku medību sezona ir vasara, augusta otrā puse un septembris, kad tās posta labību un lauksaimniecības ražu, otrs aktivitātes vilnis - no oktobra līdz janvārim. Korekcijas medību paradumos ir ieviesis Āfrikas cūku mēris, kas skāris mežacūku populāciju Latgalē un Vidzemes ziemeļu daļā. Šajos reģionos aizliegtas medības ar dzinējiem, lai nesatramdītu cūkas un neliktu tām mērot lielus attālumus, tā iespējami ievazājot slimību citos reģionos. Arī suņi, kam tīk izvārtīties maitās vai izkārnījumos, ar saviem kažociņiem var pārnēsāt vīrusu. Āfrikas cūku mēra skartajās zonās nomedītie dzīvnieki jāuzglabā speciālos dzesētājos līdz brīdim, kad tiek veiktas analīzes un saņemti rezultāti.
Jācīnās pret mēri
Pārtikas un veterinārā dienesta Veterinārās uzraudzības departamenta direktores vietnieks Edvīns Oļševskis stāsta - Āfrikas cūku mēris ir bīstams, jo strauji izplatās un no tā nav iespējams dzīvniekus pasargāt: «Pret klasisko cūku mēri, kas arī izplatījies Latvijas austrumu daļā, ir vakcīnas, un tā izplatību iespējams ierobežot, taču Āfrikas cūku mēris ārstēšanai nepakļaujas, un dzīvnieki iet bojā, turklāt tas apdraud arī mājas cūku populāciju.» Pērn Āfrikas cūku mēris konstatēts aptuveni 217 mežacūkām. Liela nozīme izplatībā esot cilvēka faktoram - vai medības notiek saskaņā ar noteikumiem, vai gaļa un atliekas tiek pareizi uzglabātas un likvidētas. Baktērijas ir izturīgas pret zemu temperatūru un saglabājas vairāku gadu garumā pat saldētā gaļā. Cilvēka veselību gan mēris neietekmē, tāpēc medīšana nav aizliegta. Pilnībā likvidēt mežacūku populāciju mēra skartajos apvidos nav iespējams, tāpēc ieviesti citi mehānismi tās kontrolēšanai. Piemēram, medniekiem nav atļauts veikt masveida piebarošanu, izgāžot mežā lielas barības kravas. Jo mazāk būs pieejama barība, jo mazskaitliskāka būs mežacūku vairošanās, un skaits samazināsies, ir pārliecināts E. Oļševskis.