«Šis darbs grozās ap ideju, ka cilvēks vēlas attīstīties, teiksim, garīgi, viņam ir daudz enerģijas un gribas, taču ārējie apstākļi to apstādina,» stāsta māksliniece. S.Norbīnas «žanrs» - skulpturālas instalācijas, kas tiek veidotas attiecībā pret telpas arhitektūru. Nosaukums Un dzīve stāvēja malā (aizgūts no zviedru dzejnieka Bruno Eijera dzejoļa) norāda, ka mēs dzīvojam mūsu dzīvi, bet mums allaž ir paralēlas domas tam, ko mēs darām. Mēs varbūt gribam ko citu vai arī domājam nevis par tagadni, bet par rītdienu vai pat nākamo gadu.
Arī citi S.Norbīnas darbi ir par telpu un attīstības robežām. Piemēram, darbs Latoum, kurā no sienām izbirusi milzu masa ar pelēkiem izolācijas materiāliem. «Tajā darbā es vēlējos savā veidā izgriezt uz āru sienas. Vispār vēlos izaicināt telpu,» uzsver S.Norbīna, kuras darbi ir sadarbība starp mākslinieci, telpu un materiālu. «Es mēģinu telpu redzēt caurspīdīgu. Reizēm es domāju, ka siena telpā ienāk no augšējā stāva vai pagraba, ka tas ir kā cita turpinājums. Mana ideālā telpa ir kā balta, tukša lapa.»
Iedvesma darbiem nāk no dzīves pieredzes: «Tas nāk no manas izaugsmes. Es uzaugu ļoti šaurā istabā, jutos ieslēgta. Šobrīd es tā vairs nejūtos.» Sandrai, piemēram, ir šāds darbs - starp divām ēkām iestrēgusi glābšanas laiva. «Tajā es domāju par cunami, par lietām, kas ir ieķērušās kokos. Ne vienmēr ir tikai viens risinājums. Reizēm vienkārši jāpieņem, ka lietas atrodas dīvainos stāvokļos - kā laiva starp divām ēkām.»
Lielus objektus S.Norbīna sāka veidot pēc Mākslas akadēmijas beigšanas Tronheimā Norvēģijā - zemē, kuru tāpat kā viņas darbus raksturo lieli plašumi, taču sarežģīta topogrāfija. «Ja es iestātos akadēmijā Stokholmā, iespējams, turpinātu ar glezniecību. Tronheimā bija ļoti plašas projektu telpas un darbnīcas. Tur bija iespēja ekspansijai,» viņa atceras. Kopš tā laika Sandra ir apmetusies Oslo, kur zviedri ir lielākā iebraucēju grupa. Mākslinieces darbnīca ir milzīga telpa Oslo slavenā rātsnama 13.stāvā - viņa kopā ar kolēģi piedalījās konkursā un saņēma tiesības šo telpu par velti izmantot divus gadus.
Vai Sandra savos darbos domā primāri konceptuāli, neakcentējot skaistumu? «Es domāju, ka strādāju ar skaistumu. Piemēram, pelēkā izolācijas materiāla masa darbā Latoum ir īsti depresīva, bet arī ļoti skaista. Man patīk klīst pa industriālām teritorijām un rūpnīcām. Arī sapresēti atkritumi var būt skaisti. Nepateikšu, kāpēc.» Droši vien sajūtu līmenī - tāpat kā Norbīnas darbs Supernovā.