gada. No griestiem lēni lejup slīd metāla komandtiltiņš, no kura šņākdami gāžas tvaika mutuļi, mūziķi paceļas pāri publikas galvām un nonāk uz galvenās skatuves. Atskan monumentālā, saturiski daudzdimensionālā Sonne, un sācies ir ceļojums atpakaļ pagātnē.
7. februārī Arēnā Rīga vācu industriālie metālisti Rammstein ieradās ar retrospektīvo koncertu turnejā Made in Germany: 1995 - 2011, ļaujot atcerēties spilgtākos mirkļus grupas pastāvēšanas vēsturē un metamorfozes, kuras grupa pārdzīvojusi izteikti personīgās gaumes rāmīšos. Pat ja pēc koncerta daudzi pukojās par bezgaisa telpu un pārāk blīvajiem ļaužu pūļiem, šis bija episks kāda laikmeta noslēgums, ko sanākušajiem divpadsmit tūkstošiem vajadzētu ierakstīt personiskajos atmiņu failos. Spokains, rēgainu tēlu un rūpniecisku ainu piepildīts Rammstein ģimenes fotoalbums.
Nenoliedzami iespaidīgākais uguns šovs, ko Arēna Rīga piedzīvojusi - metriem garas liesmu strēles ik pēc dažām minūtēm gāžas pāri skatītāju galvām, pie griestiem ieslīpā trajektorijā šaudās signālraķetes, pats grupas vokālists Tils Lindemans izskatās pēc jukuša piromāna, Komandora statujas cienīgā pozā ļaujot sevi apvīt uguns mēlēm. Skābekļa daudzums telpā rūk ģeometriskā progresijā, visapkārt ož pēc sēra un brīnumsvecītēm, skaņa sanākušos ietin blīvā plīvurā. Paši mūziķi, nokvēpuši kā šahtu strādnieki, instrumentus žmiedz tik sirdīgi, ka šķiet - pienākusi to pēdējā stundiņa.
Lai arī slaveni kļuvuši ar citām Trenta Reznora (NIN) atklātām un Deivida Linča filmā Lost Highway skaņu celiņā iekļautām dziesmām, agrīnais Herzeleid periods koncertā tiek pārstāvēts ar citām, ne mazāk slavenām melodijām, no griestiem gāžas sen jau sarūsējušu lidmašīnu ventilatori, skatuve pārvēršas milzu metāllietuvē vai, prozaiskāk noskaņotajiem - gāzes plītī, tvaika turbīnas griežas ar pilnu jaudu un dinamiski uz priekšu dodas muzikālais stāsts. Skatuves estētikā var atpazīt vai visus albumus - re, kur solārie paneļi apspīd Mutter zaļi rēgainās ēnas, prožektoros var atpazīt Sensucht industriālā grautiņa estētiku. Lorencs atkal sērfo pāri zālei gumijas laivā un traucas pa skrejceliņu - mēs to jau esam redzējuši. Vienā brīdī komandtiltiņš atkal savieno skatuvi ar podestu zāles centrā, un nākas piedzīvot gluži vai sadomazohistu cienīgas ainiņas ar sejas maskām un suņu ķēdēm, kas gluži negaidīti pārtop vienā no emocionālākajiem un piepildītākajiem brīžiem - skan balāde Ohne Dich. To, kas seko pēc tam, mēs Rīgā jau esam redzējuši - gan milzīgu ejakulējošu fallu, gan apokaliptisko metāla eņģeli. Gluži kā par spīti koncerts nenoslēdzas ar pēdējo aktuālo dziesmu Mein Land. Laikam vēl nav pieradinājuši.