«bieži naktī trūkstos augšā/aiz loga sastrēgumi/ausīs sastrēgumi,» viens no Toma Treiberga dzejoļiem ir veltīts neprāta, drudža paveida, uzvarai. Tas notiek tad, kad galvā cirkulē dažādi uzdevumi un tu aizmirsti, ka tev ir tiesības uz brīdi «noskurināties» no tā visa un izmest līkumu, lai sakārtotu domas, jo citādi papīru krāvums uz tava galda var radīt dullumu un - nedod dievs - sviestmaizes vietā tu sāc ēst datorpeles paliktni. «Tās ir mūsdienu dinamiskās dzīves blakusparādības,» viņš paskaidro.
Atveseļošanās ir saistīta ar atkāpšanos no «riņķošanas ap savu ego» un apkārtējo norišu ieraudzīšana no cita leņķa. Par atbalstu šajā posmā var būt tuvākie - mīļotais cilvēks, ģimene, draugi -, taču savos dzejoļos Toms Treibergs to ir atradis vidē, kas piedāvā iespēju «atkabināties» no ierastā skata uz pasauli, ja vien mēs tajā palūkojamies vērīgāk. «Pa logu ir redzami Pokrova kapi,» norāda autors, kurš ir iesaistījies šā gada Nacionālā filmu festivāla Lielais Kristaps komandā un kura darbavieta pašlaik ir Mēness ielā.
«Ja mēs iesim savā ierastajā steidzīgajā ikdienas solī, redzēsim lielus kokus un pieminekļus, bet, ja uz mirkli apstāsimies vai pat apsēdīsimies uz soliņa, pamanīsim vārdus uz tiem un varēsim iztēloties, kāda ir bijusi šo cilvēku dzīve. Kāpēc viņi ir nonākuši tieši līdz šejienei? Kas ir bijuši tie, kuri aizgājējiem nesuši ziedus? Kāpēc viņi vairs nenāk?» stāsta Toms Treibergs un piebilst, ka šādu jautājumu virkne var rasties par visām vietām, kas reiz pieredzējušas cilvēku klātbūtni un raisījušas viņos dažādas sajūtas.
Par savu pirmo dzejoļu krājumu Gaismas apstākļi (Mansards, 2012) Toms Treibergs tika nominēts Latvijas Literatūras gada balvai kategorijā Spilgtākā debija, taču paralēli vienmēr ir darbojies citos virzienos. Viņš ir publicists un etīžu teātra Nerten dalībnieks: «Man un manam kolēģim Svenam Kuzminam šoruden aprit teiksmainie trīsdesmit, un mums ir iecere veidot teātra personāla 60 gadu apvienotās jubilejas izrādi.» Savukārt jau šonedēļ, 17. oktobrī, klubā Aristīds notiks viņu dokumentālās filmas Vidvuds/Kazimirs pirmizrāde.
Pirms kāda laika abi Nerten kolēģi debitēja kā atdzejotāji un pārtulkoja Jeļenas Glazovas krājumu Transfēri apvienības Orbīta bilingvālo izdevumu sērijā. «Tās bija kā dzejnieku kazarmas, kas izrādījās ļoti vērtīga pieredze,» atceras Toms Treibergs, kurš meklējis līdzsvaru starp «piesprādzēšanos» tekstam un kilometriem tālu aiziešanu no oriģināla, lai pietuvotos tā noskaņai. Viņš pauž prieku, ka krievu valodā rakstītā dzeja arvien vairāk sāk iegulties mūsu ikdienas rutīnā un atšķiras no avīžu pirmo lapu radītās pasaules.
«Ja tu savā garīgajā telpā neatver logu uz pasauli un neielaid tajā svaigu gaisu, rodas sasmakums,» atzīst dzejnieks. Viņš ar lielu interesi seko līdzi notikumiem literatūras ainā, kurā regulāri parādās jauni teksti jau no zināmiem un sevi apliecinājušiem vai arī pavisam nedzirdētiem autoriem, kuri uzrunā gan intelektuālo procesu karsējus, gan cilvēkus, kuri ikdienā domā par citām lietām un kuru rokās grāmata nonāk reti. «Protams, ir hrestomātiski piemēri, kuri uzrunā visas lasītāju grupas,» viņš uzsver.
Toms Treibergs uzskata, ka šādu autoru vārdus var atrast obligātās mācību literatūras sarakstos skolās, taču kā vienu no pēdējā laika spilgtākajiem piemēriem viņš min nesen klajā laisto dzejnieces Ineses Zanderes darbu apkopojumu No mazā. Dzeja. 1975-2015 (Mansards), kuru viņš ir pamanījis Jāņa Rozes grāmatnīcu visvairāk pārdoto izdevumu desmitniekā. «Tas ir diezgan pārsteidzošs gadījums, ka dzeja atrodas starp visvairāk pirktajām grāmatām, ja vien tās autori nav Imants Ziedonis vai Ojārs Vācietis,» piebilst autors.