Vispirms jāsaka, ka XX gadsimta deviņdesmitajos gados Latvijas neatkarības atgūšana deva jaunu impulsu visai mazumtirdzniecībai. Radās iespēja doties uz citām valstīm un pārņemt to pieredzi. Tā rezultātā mēs mazumtirdzniecības jomā esam vienam, rietumvalstīs un Ziemeļeiropā ierastam attīstības posmam pārlekuši pāri. Mēs brīnišķīgi spējam paņemt ārvalstu idejas un pielāgot tam, ko vēlas Latvijas pircēji, un mēs mācāmies darot, respektīvi, strādāšanas procesā.
Pirmo franšīzes līgumu noslēdzām 2000. gadā, un toreiz pat likumdošanas joma vēl nebija sakārtota. Sākumā 90% franšīzes ņēmēju bija mūsu iepriekšējie darbinieki, veikalu un kiosku vadītāji. Protams, tas ir liels izaicinājums - vienā dienā esi algots darbinieks un vienkārši strādā, bet nākamajā dienā reģistrē savu uzņēmumu, kļūsti par uzņēmēju, iztaisno muguru un saki: «Tas ir mans veikals.» Šādai apziņai ir kolosāls spēks. Turklāt 2008.-2009. gada ekonomiskā krīze paātrināja pārmaiņas - cilvēkam bija jāizšķiras, vai būt darbiniekam ar risku darbu pazaudēt, vai arī sava veikala īpašniekam ar iespēju attīstīt biznesu.
Patlaban klasiskā izpratnē par saviem darbiniekiem varam uzskatīt vienīgi birojā strādājošos, bet pilnīgi viss tirdzniecības tīkls darbojas uz franšīzes nosacījumiem - strādā neatkarīgi uzņēmēji, kuri paši veido savu komandu un savu personāla politiku. Jau trešo gadu, kopš 100% esam franšīzē, mācāmies biznesa partneru attiecības. Svarīgākais lēmums mūsu biznesā ir izveidot līgumattiecības ar pareizajiem franšīzes ņēmējiem, jo, cik aizrautīgs un gatavs biznesam būs šis cilvēks, tik veiksmīgi arī noritēs tirdzniecība.
Kāds ir tipisks jūsu franšīzes ņēmējs?
Visbiežāk - sieviete, turklāt gados jauna. Latvijai atšķirībā no Skandināvijas raksturīgi, ka tieši sievietes ir ļoti apņēmīgas un enerģiski iesaistās biznesā. Tomēr tieši pēdējā laikā franšīzei aizvien vairāk piesakās gados jauni vīrieši. Ja kādreiz bija tāds mīts, ka kiosks ir kas tāds, kurā strādā tikai pensijas vecumu sasniegušas tantes, kurām var redzēt vienīgi rokas, tad tagad priekšstats par to, kāds ir tipisks pārdevējs, ļoti izmainījies. Bieži pārdevējs ir jauns vīrietis, kas pārdod gan presi, gan kafiju, gan sviestmaizes. Turklāt, ja pirms gadiem spriedām, cik dzīvotspējīgs būs kiosks ar lodziņu un ka pēc dažiem gadiem tādu varbūt vairs nebūs, tad tagad redzam, ka tomēr sava niša mazumtirdzniecības biznesā kioskam ir saglabājusies.
Vēl jāpiebilst, ka tipiskais franšīzes ņēmējs Rīgā ļoti atšķiras no reģionu franšīzes ņēmējiem. Ārpus Rīgas franšīzes ņēmēji ir gados nobriedušāki cilvēki, viņi ir lojālāki uzņēmumam un zīmolam, viņiem ir daudz stabilāka darbinieku komanda, viņu dzīves temps ir lēnāks, salīdzinot ar Rīgu, viņi var rūpīgāk iekopt attiecības ar pircēju, jo pircēji ir viņu tuvākās apkaimes iedzīvotāji, bieži vien radi un draugi, un 90% pircēju pārdevēji uzrunā vārdā. Galvaspilsētā dzīves temps ir daudz ātrāks, franšīzes ņēmēji ir gados jauni cilvēki, kuri gatavi lielākam riskam un gatavi uzņemties lielāku atbildību nekā cilvēki reģionos, bet viņi arī prasa vairāk no citiem.
Bieži izskan viedoklis, ka Latvijas iedzīvotājiem ar uzņēmēja gēnu ir bēdīgi, jo uzņēmēja gēns ir iznīdēts. Piekrītat šādam apgalvojumam?
Nepiekrītu, ka mūsu sabiedrībā ar uzņēmēja gēnu būtu bēdīgi, lai arī labi zinu, ka šāds viedoklis pastāv. Mums diskusijas par šo tematu noritēja, kad sākām testēt franšīzes modeli. Manuprāt, uzņēmēja gars Latvijas iedzīvotājiem piemīt. Ir arī uzņēmēju ģimenes, mums ir piemēri, ka Narvesen franšīze veidojas kā ģimenes bizness - māte un tēvs šo franšīzi ir sākuši, bērni tagad ņem klāt savu franšīzi, atdalās no vecāku biznesa, strādā tālāk. Divdesmitgadnieku trīsdesmitgadnieku paaudze ir gatava uzņemties ar savu biznesu saistītos izaicinājumus, bet viņi arī grib redzēt perspektīvu un rezultātu, uz kuru izaicinājumi ved, un viņiem ne tikai nauda ir svarīga, bet arī iespēja pašiem izveidot savu biznesu. Ja cilvēks saprot, ka tiek galā ar mazu biznesu, tad var darboties jau plašākos mērogos.
Kādi ir biežāk izplatītie iemesli, kāpēc cilvēkam neizdodas būt uzņēmējam?
Nav pietiekošas izpratnes par biznesu. Cilvēkam liekas, ka atnāks, noliks naudu un tad no kabineta visus komandēs, bet tā strādāt nevar, jo savs bizness ir smags darbs. Narvesen gadījumā - jābūt uz vietas veikalā, jāprot pašam komunicēt ar pircējiem, vadīt komandu un arī rēķināt. Par maz ir būt pārdevējam, kas šarmanti apbur visus pircējus, nepieciešams arī veikt uzskaiti un kontroli par preču apriti. Darbojoties mazumtirdzniecībā, arī jārēķinās, ka pastāv zādzību risks, zādzību problēma ir ne tikai Latvijā, bet arī citur pasaulē, it īpaši tādās tirdzniecības vietās, kur preces ir viegli pieejamas. Daudzviet savam kioskam vai veikaliņam jāalgo apsardze, jāapmāca savi darbinieki un visiem jātur acis un ausis vaļā. Pret zādzību risku nevar izturēties vieglprātīgi, citādi var rasties lieli zaudējumi.
Latvijas Tirgotāju asociācija paudusi viedokli, ka tirgotājiem ir grūti sadarboties ar ražotājiem. Piekrītat?
Es tā neteiktu. Ja veido ilgtermiņa sadarbību ar mērķi, lai abas puses iegūst, nevis cenšas uz otra rēķina tikai nopelnīt, tad sadarbībā būtisku problēmu parasti nav. Uz otra rēķina censties nopelnīt - tā ir īstermiņa domāšana. Tirgotāji ir ieinteresēti, lai ražotāji piedāvātu aizvien jaunus, interesantus, pieprasītus produktus, lai spētu pielāgoties tam, ko pircējs vēlas, savukārt ražotājiem tirgotāji ir tas tilts, pa kuru var piekļūt gala patērētājiem. Ražotājs un tirgotājs viens bez otra nevar iztikt.
Kā vērtējat konkurenci tajā mazumtirdzniecības segmentā, kurā strādājat?
Mēs konkurējam par cilvēku maciņu, par to, kur viņš atstās savus trīs eiro, kas ir Narvesen vidējais pirkums. Mēs konkurējam ar visu mazumtirdzniecību - ja uz ielas ir mūsu veikals, blakus beķereja, benzīntanks ar savu veikaliņu un vēl pārtikas veikals, tad tie visi ir mūsu konkurenti un jāprot panākt, lai cilvēks ienāktu tieši pie mums.
Kā Narvesen situāciju ietekmē aizvien augošā interneta izplatība?
Neizbēgami visas pasaules globālās tendences atspoguļojas arī mūsu biznesā, un internets ir viens no mūsu lielākajiem konkurentiem. Ne vien preses izdevumu iegādes apjoms, bet arī transporta biļešu un telefonkaršu atjaunošanas apjoms samazinās, jo to tagad iespējams veikt ne tikai kioskos, bet arī internetā. Tomēr tieši mērogos neliels veikals ir pasaulē visstraujāk augošais mazumtirdzniecības segments. Skaidrs, ka tuvākajā nākotnē dzīves temps kļūs aizvien straujāks, vienatnē dzīvojošo cilvēku kļūs aizvien vairāk, arī nelielo ģimeņu skaits turpinās pieaugt, biroja darbinieku daudzums arī palielināsies, tāpat arī kļūs vairāk tādu cilvēku, kuri savā darba dienā ir ļoti mobili, līdz ar to aizvien vairāk būs nepieciešamas ātrās brokastis, pusdienas un vakariņas, kā arī kafija pa ceļam no mājām uz darbu, no sapulces uz tikšanos, no darba uz vakara koncertu. Tā ka interneta izraisīto dažu produktu grupu apgrozījuma kritumu kompensēsim ar ātro uzkodu, kafijas un veselīga uztura apgrozījuma kāpumu.
Daudzas idejas pircēji pasaka priekšā. Piemēram, līdzi ņemamā kafija. Kad Narvesen atvēra pirmo kafejnīcu Latvijā, tāda produkta mūsu sortimentā pat nebija. Kafijas ēra attīstījās soli pa solim. Kādreiz nebija ierasts, bet tagad ir norma iet pa ielu, dzert kafiju un ēst hotdogu. Tas pat ir stilīgi.
Gribu gan piebilst, ka mēs joprojām ļoti ticam presei un to mīlam. Narvesen zīmols, kas šogad svin savu 120 gadu jubileju, aizsākās ar preses tirgošanu, un es nebaidos teikt, ka mēs esam lielākie preses izplatītāji mazumtirdzniecībā Latvijā un līdz ar to prese aizvien ieņem ļoti būtisku vietu mūsu preču klāstā.
Kāda, jūsuprāt, būs situācija pēc gadiem pieciem?
Domājot globālā līmenī, ne tikai Latvijas mērogā, prognozēju, ka nākotnē būs vērojama avīžu konsolidācija. Par žurnāliem runājot, noteikti neesmu pesimistiska. Ir vērojams jauns preses uzplaukums, jo ir būtiski pieaugusi preses izdevumu saturiskā daudzveidība. Izdevēji atrod aizvien jaunas nišas, kurās veidot tādus drukātos preses izdevumus, kas lasītājiem ir interesanti un nonāk mūsu pirktāko preču topos. Es ļoti ceru uz izdevēju radošo domāšanu un augstu vērtēju izdevēju prasmi perfekti izprast to, kas lasītājus interesē, un to, kādus preses izdevumus lasītāji grib iegādāties un lasīt. Kad internets sāka savu uzvaras gājienu, tad izskanēja bažas, ka presei ir beigas un Narvesen tīkls arī beigs pastāvēt. Nenoliedzami ziņas par aktuālajiem jaunumiem cilvēki preses izdevumos meklē aizvien retāk, un īsas ziņas par notiekošo ir interneta formāts, savukārt internetā cilvēki negrib lasīt tik apjomīgus rakstus, kādus labprāt joprojām lasa drukātajā presē. Patlaban preses izdevuma veiksme mazumtirdzniecībā ļoti atkarīga no tā, kas ir uz preses izdevuma vāka, un no tā, kāds ir izdevumu saturs. Cilvēkam joprojām patīk paņemt rokā vizuāli pievilcīgu, saturiski tieši viņam interesantu preses izdevumu, iekārtoties mājās dīvānā un lasīt, nevis tikai skatīties televizoru vai pētīt ziņu portālus un sociālos tīklus planšetdatorā.
Kuri ir tie mārketinga instrumenti, kas Latvijas pircēju piesaistīšanai veiksmīgi strādā, bet kuri absolūti nestrādā?
Arvien grūtāk ir padarīt pircēju lojālu. Šobrīd, kopumā vērtējot, pircēji nav lojāli, bet iet pie tā mazumtirgotāja vai ēdinātāja, kurš konkrētajā brīdī apmierina viņa prasības un vēlmes. Mūsu svarīgākais uzdevums būtu ilgtermiņā noturēt pircēja lojalitāti, lai pircēji gribētu atgriezties vēl un vēl. Lojalitāte apvienojumā ar lokalizāciju ir ļoti būtiska. Pircējs Rīgas guļamrajonā interesējas par pilnīgi citu preču segmentu nekā Rīgas centra steidzīgais biroja darbinieks vai mazpilsētas iedzīvotājs. Svarīgi ir pielāgoties. Tas laiks, kad varēja izstrādāt vienotu mārketingu visiem tirdzniecības tīkla uzņēmumiem, ir pagājis. Turklāt nācis klāt gigantisks un nekontrolējams informācijas kanāls - sociālie tīkli. Tāds mazumtirgotājs kā mēs, kam mēnesī ir apmēram 3,5 miljoni pirkumu, sabiedrībai ir kā uz delnas. Gan labās, gan ne tik labās ziņas par mūsu tirdzniecības vietām momentā parādās sociālajos tīklos un izplatās milzīgā ātrumā. Neviens uzņēmējs informācijas plūsmu sociālajos tīklos nevar kontrolēt, un tas vienkārši ir jāsaprot un jāpieņem. Uzņēmuma labā slava var stipri sagrīļoties ar vienu neapmierināta pircēja ierakstu tviterī. Vienīgais, ko var darīt uzņēmēji, ir strādāt tā, lai pozitīvo ierakstu būtu vairāk nekā negatīvo.
Jūsuprāt, pievienotās vērtības nodoklis (PVN) pārtikai būtu jāmazina?
Esmu par to, ka dažām konkrētām preču grupām pārtikai PVN varētu mazināt, it īpaši tas attiecas uz pirmās nepieciešamības pārtikas precēm, jo Latvijā - ienākumu ziņā - ir viena no nevienlīdzīgākajām sabiedrībām Eiropā. Daudziem cilvēkiem katrs eiro ir svarīgs. Ekskluzīvu pārtikas preču grupām, ko iegādājas pircēji, kuriem ir gana augsta maksātspēja, PVN noteikti nebūtu jāmazina.
Kas normatīvajos dokumentos būtu jāmaina, lai uzņēmumam mazumtirdzniecībā kļūtu vieglāk strādāt?
Viss loģiski iespējamais, lai administratīvais slogs būtu mazāks. Viens piemērs - patlaban kases aparātu noteikumu izmaiņas prasa lielas investīcijas. Ir ieviesti daudzi, tehniski smalki informācijas tehnoloģiju jomas nosacījumi, kas nepieciešami papildu drošībai un papildu kontrolei, bet līdz galam mērķi nesasniedz, ieguvumus ne valstij, ne uzņēmumiem, ne patērētājiem nedod.
Pēc pāriešanas uz eiro pircēji biežāk norēķinās ar maksājuma kartēm, nevis skaidrā naudā?
Jā, it sevišķi lielajās tirdzniecības vietās Rīgā, bet, kopumā vērtējot, gaidījām, ka maksājumu karšu lietošana, aizstājot skaidras naudas izmantošanu, vērsīsies plašumā vēl straujāk.