Iepriekšējos gados Latvija ir piedzīvojusi īstu investīciju bumu. Ārvalstu kapitāls strauji plūda sektoros, kas deva astronomisku peļņu un uzturēja uz iekšējo patēriņu balstītu izaugsmi. Liels investīciju apjoms ienāca privatizācijas dēļ. Savukārt investīcijas apstrādes rūpniecībā nebija pietiekamā apjomā un eksporta attīstība tika atstāta novārtā. Liela daļa investīciju tika novirzītas tajās nozarēs, kur jau tā ir salīdzināmas priekšrocības, un noteiktās «netirgojamā» sektora nozarēs, piemēram, infrastruktūrā, banku sektorā. Nākotnes perspektīvas liecina, ka atgriešanās pie straujas izaugsmes ir visai nereāla. Tādējādi ir zināmas šaubas par investīciju atgriešanos iepriekšējos apjomos, ja netiks nodrošināti atbilstoši labvēlīga vide.
Lieki bilst, ka situācija Latvijā ievērojami atšķiras no tās, kāda tā ir tādās Centrāleiropas valstīs kā Čehija, Slovākija, Polija. Šajās valstīs kreditēšanas apjomi bija izteikti mazāki un salīdzinājumā ar valstīm ar izteiktu uz patēriņa balstītu kāpumu izaugsme mērenāka, bet attiecīgi arī krīzes sekas mazāk skarbas. Ilgtermiņā šo valstu izaugsme būs bijusi lielāka. Tagad, kad šo valstu uzdevums ir atjaunot izaugsmi, iekustinot jau esošās jaudas, Latvijā lielā mērā nākas ķerties tikai pie to izstrādes. Tagad investoru uzmanības centrā ir strauji augošās ekonomikas Āzijā un Latīņamerikā, kā arī attīstītās valstis. Ko Latvija liks pretī, lai piesaistītu resursus ekonomikas attīstībai?
Nesenie grozījumi Imigrācijas likumā ir tikai mazs solis šajā virzienā, turklāt ar visai apšaubāmu ieguvumu ekonomikas ilgtermiņa attīstībai. Viens no argumentiem ir sniegt pretī attiecīgām investīcijām uzturēšanās iespēju ES. Bet vai tas būs pietiekams arguments investīcijām? Precīzāk, vai tās investīcijas būs mērķētas Latvijas ekonomikas attīstībai vai drīzāk formālo nosacījumu izpildei? Drīzāk tas būs mehānisms, lai tirgotu uzturēšanos atļaujas, kam ietekme uz ekonomikas attīstību solās būt visai nosacīta. Ņemot vērā līdzšinējo pieredzi, var izteikt pieņēmumu, ka likumā atklāsies caurumi, tādēļ sausais atlikums ekonomikai būs niecīgs vai nulles vērtībā, turklāt vēlme redzēt investīcijas nekustamā īpašuma tirgū drīzāk draud ar kārtējo uzkāpšanu grābeklim.
Viens no nozīmīgiem Latvijas izaicinājumiem ir ārvalstu kapitāla piesaistīšana, kas veicina ražošanu un eksportu, nevis pieprasījumu. Paradokss slēpjas tajā, ka pašu ekonomisko procesu attīstība neatbilst galvenajam mērķim - attīstīt tirgojamo sektoru, ja netiek īstenota mērķtiecīga politika.
Lai to panāktu, kārtējo reizi nonākam pie prioritārajām nozarēm, kuru attīstībai ir jāpakārto makroekonomiskā politika. Taču diskusijas par tirgojamā sektora attīstību ietver lielu nenoteiktību un risku, jo ietver specializācijas riskus, to iespējamo svārstīgumu un pieprasījuma izmaiņas starptautiskajā tirdzniecībā. Tādēļ tā prasa lielu drosmi un izlēmību. Ar to gan varētu rasties zināmas problēmas.
Ārvalstu tiešajām investīcijām (ĀTI) ir pozitīva ietekme uz ekonomikas attīstību. Tās nodrošina zināšanu izplatību, labākās prakses un tehnoloģiju pārņemšanu, kā arī pozitīvi ietekmē konkurētspēju. Tieši konkurētspējas turpmākais kāpums būs galvenais priekšnosacījums pietiekamu resursu ģenerēšanai, lai Latvijas valsts un katrs indivīds kopumā spētu izpildīt finansiālās saistības un attīstītos iekšējais patēriņš. ĀTI automātiski neveicina tirgojamā sektora dažādošanu, bet tām var būt nozīmīga loma šī sektora attīstībā. Prioritātēm ir jābūt, un tām jābūt vispārzināmām. Tas ir arī veids, kā apiet dažādu tirgu uzliktās barjeras un piekļūt jauniem tirgiem. Jāveicina zināšanu plūsma, kas nāk no ĀTI un ārējās tirdzniecības. Kanāli ietver ienākošās ĀTI, kā arī caur eksportu un Latvijas biznesa investīcijām ārvalstīs. Lai to panāktu, ir nepieciešama plašāka un pilnvērtīgāka līdzšinējo ĀTI analīze un vērtējums, kas vēlāk pārtaptu reālos veicinošos pasākumos.
Jāpiebilst, ka viens no būtiskākajiem argumentiem investīciju piesaistīšanā ir labvēlīga nodokļu politika, kas ietver nodokļu atvieglojumus pētniecībai un attīstībai, kā arī citos attīstībai nozīmīgos ieguldījumu veidos. Latvija nodokļu sloga jomā vēl ilgi nevarēs konkurēt ar savām kaimiņvalstīm, jo būs spiesta dziedēt krīzes cirstās brūces. Baltija pasaules mērogā ir neliels reģions un pārsvarā tiek uztverts kā vienots reģions. Tādēļ jāizvairās no nevajadzīgām sacīkstēm nodokļu jomā ar Lietuvu un Igauniju. Latvijas politiķi varētu aizsākt iniciatīvu par nodokļu harmonizēšanu Baltijas līmenī. Katra valsts atsevišķi ir mazs un nosacīti pievilcīgs reģions. Tomēr nāksies pielikt daudz pūļu, lai atgūtu uzticību un pierādītu, ka Baltijas tīģeris ir modies jaunam lēcienam.