Latvijas lielākā problēma nav ne budžeta deficīts, ne inflācija. Latvijas lielākā problēma ir bezdarbs, zems dzīves līmenis un ekonomiskā emigrācija. Vispirms samaziniet bezdarbu, tad ķerieties klāt budžeta deficītam, saka Nobela prēmijas laureāts ekonomikā Pols Krugmans, kura blogā The New York Times bieži pavīd arī Latvijas vārds.
Latvijas starptautiskie aizdevēji iesaka citu politiku. Šodien Latvijā ierodas kārtējā EK un SVF misija, kuras pārstāvji paspējuši paust domu, ka vēlētos redzēt vēl «ambiciozāku», vēl mazāku budžeta deficītu nākamajā gadā. Aizdevēji nepaskaidro, ko šī «ambīcija» nozīmēs Latvijai, ko īsti dos mūsu sabiedrībai? Zinām standarta atbildi: Māstrihtas kritēriju ievērošana, vajadzība pievienoties eirozonai 2014. gadā. Tie ir politiski mērķi, kuriem ne aizdevēji, ne valdība nesteidz dot ekonomisku pamatojumu. Pieņemu, ka tāds ir, jo grūti iedomāties, ka Starptautiskais Valūtas fonds un Eiropas Komisija iesaka lēmumus, neredzot to ekonomiskās sekas.
Trūkst sabiedrībai pieejamas Latvijas valdības analīzes, ko konkrēti aizdevēju mērķu īstenošana nozīmē ražošanai, uzņēmējdarbībai, tautai. Neviens, ne aizdevēji, ne Dombrovska valdība, piemēram, nav paskaidrojusi, kāda ir atšķirība no makroekonomikas viedokļa - vai budžeta deficīts ir 2,9% vai 3,1%? Ja tam ir milzīga ekonomiska nozīme, varbūt tauta labāk sapratīs, kāpēc cieš. Ja tam nav makroekonomiskas nozīmes, jājautā - kāpēc tik ļoti tiek pārspīlēta matemātisku kontrolskaitļu sasniegšana? Latvijas cilvēki labi atceras arī komunistiskos piecgadu plānus.
Aizdevēju prasību sociālekonomiskais vērtējums Valda Dombrovska valdībai nepastāv. Valsts budžeta mērķis ir «aizdevēju programmas mērķu sasniegšana». Ja Latvijai savas politikas iepretim aizdevēju prasībām nav, jājautā - kāda tad ir aizdevēju politika? Aizdevēji runā par ekonomiskā stāvokļa «stabilizāciju». Ko gan nozīmē «stabilizācija», ja atrodamies bedrē? Latviju noteikti interesē straujāka attīstība, nevis ekonomikas stabilizācija pašreizējā stāvoklī. Mums šāda «stabilizācija» nozīmē tikai stabili augstu ekonomisko emigrāciju.
Jebkurš ekonomists pateiks, ka nevienā valstī nebūtu iespējama tikai 3% inflācija, ja būtu sasniegts 8% vai 10% IKP pieaugums gadā. Eiro ieviešanai nepieciešamā inflācijas līmeņa prasība Latvijai automātiski izslēdz straujāku ekonomikas atkopšanās scenāriju. Māstrihtas kritēriji, tāpat kā aizdevēju rāmji, diemžēl sargā tā saucamo veco valstu intereses, jaunajām, kam vitāli svarīgs straujāks uzrāviens, tie nav izdevīgi. Šajās dienās atkal dzirdēsim, ka Latvijas politikas nav un nevar būt: ir aizdevēju politika Latvijā.