Pēc Daces ierašanās Ziemeļīrijā šurp pārcēlusies arī mamma un pēc tam viņas vecmāmiņa, kura jau apgūst angļu valodu. Taču pirms Daces te jau bija viņas māsa. Daci un Arni šurp neatsauca krīze Latvijā, viņi uz Ziemeļīriju devās pēc tam, kad bija jau apmēram pusgadu padzīvojuši Zviedrijā. Braucām personisku iemeslu dēļ, vēlējāmies mainīt vidi, paskaidro Dace. «Abi bijām, kā saka, jauni, neprecēti, mums vēl nebija bērna, varējām tā vienkārši paņemt un aizbraukt - gribējās piedzīvojumus. Pirmā pagadījās Zviedrija,» paskaidro Dace. Tomēr viņas māsa piedāvājusi braukt pie viņas uz Ziemeļīriju. Dace un Arnis nodomājuši - forši!
Uz Ziemeļīriju viņi atbraukuši ar mašīnu, gandrīz vai «skrējuši» bez apstājas: domājuši - piektdienā atbrauks, pirmdienā taču jāiet uz darbu. Taču viss izvērtās nedaudz citādi. Arnim bija izteikts darba piedāvājums Ziemeļīrijā, taču atbraucot atklājās - darba nav.
«Loģiski, ka tā ir gandrīz vienmēr,» mierpilni tagad saka Arnis. «Mēs jau uzticamies, ja kaut mazāko piedāvājumu izsaka. Saka - brauc uz Īriju, pie manis noteikti iekārtosim, protams, vari pameklēt citur arī, bet nu pie manis būs tiešām. Nebija.» Sākusies darba meklēšana, katru trešdienu pirkuši avīzi ar sludinājumiem, un Arnis nosūtījis ap simt CV.
Dace stāsta - ārzemēs dzīvojot, nevar nestrādāt. Darbu atraduši abi gandrīz vienā dienā. Mēnesi pirms šīs dienas Arnis bija zvanījis saimniekam par darbu, un, izrādās, viņš saglabājis Arņa numuru. Teicis, lai paņemot līdzi pusdienas un brauc uz darbu. «Pat neintervēja. Uzreiz cehā iekšā - te ir smilšu maisi, gāz iekšā, un pa dažām dienām jānostrūklo šis treilers,» saka Arnis.
Dacei darbu palīdzēja atrast māsa. No sākuma viņa bijusi trauku mazgātāja ēdināšanas uzņēmumā veikalā. «Darbā man arī pamācīja, kā pareizi angliski runāt, atbalstīja,» atceras Dace. Kad sevi pierādījusi, Dace tikusi solīti augstāk - griezusi salātus un gatavojusi brokastu ēdienus.
Nostrādājusi apmēram divus gadus līdz bērniņa piedzimšanai. «Domājām, izaugs no pamperiem, brauksim projām,» ieminas Arnis. Tomēr tā nesanāca. Dace saka - līdzko Īrijā nostrādāts gads, tā «ieslēdzas» bērnu pabalstu mehānisms. Agrāk viņa saņēmusi, piemēram, 200 mārciņu nedēļā, pirmos trīs mēnešus māmiņalgas pabalstā maksā 90% algas, pēc tam 70%. Māmiņalgu deviņus mēnešus izmaksā darbavieta, pēc tam valsts maksā bērnu pabalstus.
Pa šiem Ziemeļīrijā pavadītajiem gadiem Arnis vairākkārt mainījis darbu, lai atrastu labāku algu un labākas stundas. Vienubrīd viņš strādājis arī metināšanas nozarē, tagad pārvadā riepas.
Tomēr, kā atzīst Dace, dzīvojot Ziemeļīrijā, ļoti pietrūkstot aktīvās sociālās dzīves, kāda bija Latvijā. Viņa teic - pirms Roberta piedzimšanas reizēm mums te bija pat tā, ka nauda ir, bet nav kur to iztērēt, jo izklaides iespējas ir mazas.
Tomēr par atgriešanos Latvijā Arnis un Dace pagaidām nedomā, viņi atzīst - drīzāk plānos varētu būt došanās uz kādu citu valsti. «Es nezinu, vai es mācēšu maz tagad dzīvot un strādāt Latvijā.»