Jau tad, kad Latvija, no PSRS puses raugoties, vēl bija Padomju Savienības sastāvdaļa un dzelzs priekškars noārdīts tikai daļēji, ekonomisti brīdināja, ka emigrācija var kļūt par problēmu, tāpēc pret to jāizturas valstiski. 1991. gada 5. aprīļa Dienā publicēto rakstu Darbs ārzemēs: problēmas un perspektīvas ekonomisko zinātņu kandidāts, LU doktorants Arkādijs Grišins sāka ar konstatējumu, ka «dzelzs aizkara» tālāka demontāža padara reālas prognozes, ka apmēram 5-20 miljonu padomju pilsoņu pārcelsies uz dzīvi Rietumos. «Pat Latvijas Republikā, kur ir daudz labvēlīgāki sociāli ekonomiskās attīstības apstākļi nekā savienībā kopumā, šīm neoptimistiskajām prognozēm ir reāls pamats.» Rakstā uzzinām, ka jau pirms Padomju Savienības sabrukuma, tātad 1990. gadā un 1991. gada sākumā, uz Rietumiem izbraukušo LR pilsoņu skaits strauji palielinājās: «1990. gadā no Latvijas izbrauca 3703 cilvēki, trīs reizes vairāk nekā 1988. gadā. Protams, vairums no viņiem ir nelatvieši, taču man šķiet, ka pat visradikālāk noskaņotie LR nacionālās atdzimšanas atbalstītāji saprot, ka potenciālā masveida emigrācija galvenokārt aptvers augsti kvalificēto darbaspēku garīgo un fizisko spēku plaukumā, augstas mentalitātes un radoši aktīvus cilvēkus. Par spīti konjunktūras izmaiņām starptautiskajos darbaspēka tirgos un atbilstošas kvotas ieviešanai, kas garantē tiesības uz pastāvīgu dzīves vietu, tieši šiem republikas iedzīvotāju labākā genofonda nesējiem būs atvērts ceļš uz Rietumiem. Turklāt mūsu mērķis radīt neatkarīgu, demokrātisku LR neļaus lietot piespiedu administratīvās sankcijas, kas aktīvi bremzētu «smadzeņu noplūdi».»
Risinājumam, proti, kaut cik vērā ņemamu šķēršļu izveidošanai augsti kvalificēto kadru emigrācijai uz Rietumiem, raksta autors piedāvāja valstisku pieeju problēmai, tai skaitā darbaspēka pagaidu migrācijas izmantošanu. «Ar vairāku Latvijas komerccentru radošo iniciatīvu noskaidrots, ka vismaz 5 tūkstoši republikas iedzīvotāju vēlētos kādu laiku strādāt Rietumos. Apmēram 85 procenti no viņiem ir krievu valodā runājošie un 30 procenti ar augstāko izglītību.» Uzskaitījis, kādus labumus varētu dot īslaicīgā migrācija - nenovērtējama darba pieredze grūtajos rietumvalstu tirgus ekonomikas apstākļos, valūtas ienākumi republikā palikušo īslaicīgo migrantu ģimenes locekļu uzturam -, LU doktorants rezumē: «Visbeidzot, tā kā starp tiem, kas vēlas kādu laiku strādāt ārzemēs, vairākums ir krieviski runājošo, paredzamā LR valsts dienestu aktivizācija un jau minētie pozitīvie sociāli ekonomiskie faktori potenciāli veicinās arī politiskās situācijas stabilizāciju, jo šāda darbība ne vārdos, bet darbos uzskatāmi demonstrēs LR valdības rūpes par Latvijas daudznacionālo kopienu.»
Kopš tā laika ir pagājuši 24 gadi, izbraukšanas ierobežojumi likvidēti, emigrējušo kopskaits simtkāršojies, no trim tūkstošiem uzaudzis līdz 300 tūkstošiem. Daļēji apstiprinājies arī A. Grišina pieņēmums, ka emigrācija veicina politisko stabilizāciju, jo daudzi izvēlas «balsot ar kājām». No otras puses, tas tikai palielina pensionāru īpatsvaru balsotājos, un diez vai par politiski stabilu var uzskatīt valsti, kurā vēlētāja pārvilināšanai pietiek ar bezmaksas tramvaju.