Atšķirīga kvalitāte
Pirmajā ISSP norises gadā arī man bija iespēja piedalīties vasaras skolā ar vieslekciju, tāpēc varu īsi raksturot tās atmosfēru - lielākoties jaunākās paaudzes interesenti satiekas, lai pieredzējušāku kolēģu vadībā nodotos radošam darbam, eksperimentiem, komunikācijai un ideju apmaiņai neformālā un starptautiskā vidē. ISSP organizatorei Baibai Teterei izdodas piesaistīt daudzsološus radošo darbnīcu vadītājus, to vidū gan vietējā mērogā, gan starptautiski pazīstami autori. 2009. gadā tie bija Pēters Linnaps (Igaunija), Eiko Grimbergs (Vācija), Mehmets Kismets (Turcija), Iveta Vaivode (Latvija) un Aleksandrs Gronskis (Krievija), kā arī Vanesa Vinšipa (Lielbritānija).
Programmā bija iekļautas gan mākslinieciskas, gan žurnālistiskas radošās darbnīcas, dalībnieki varēja strādāt gan melnbaltajā sudraba želatīna procesā, gan ar digitālajām tehnoloģijām. Arī prasības par dalībnieku priekšzināšanām bija atšķirīgas, no nepieciešamības pārzināt melnbalto fotoprocesu Mehmeta Kismeta radošajā darbnīcā līdz «dokumentālās un konceptuālās fotogrāfijas» meistardarbnīcas vadītāja Eiko Grimberga visai īsajam, bet ietilpīgajam norādījumam, ka «studentam ir jābūt savai fotokamerai un jāprot ar to rīkoties».
Līdz ar to arī ISSP dalībnieku darbi ir visai atšķirīgas kvalitātes. Tie liecina, ka lielākā daļa dalībnieku vismaz fragmentāri vai virspusēji ir pazīstami ar XX un XXI gs. fotogrāfiju, lai arī Latvijas dalībnieku darbos tomēr nereti jūtams sistemātiskas izglītības trūkums vizuālajā mākslā un jo īpaši fotogrāfijas vēsturē. Autori izmēģinājuši spēkus klusās dabas, urbānās un lauku ainavas, portreta (piemēram, Andreja Strokina sērija Emulators Ludzā) žanrā, pētījuši gan momentuzņēmuma, gan inscenētās fotogrāfijas iespējas (piemēram, Toma Nordes darbi no sērijas Jaunais Ludzas mērs. Vēlēšanu kampaņa), retos gadījumos izmantojuši arī mazāk tradicionālus darbu eksponēšanas paņēmienus (piemēram, Lauras Vancānes Nejaušās tikšanās aiz kartona «slēģiem»).
Gaismas «darbības vieta»
Īpaši jāpiemin divas radošās darbnīcas. Mehmets Kismets, radošās darbnīcas Melnbaltā fotogrāfija: gaisma urbānajā ainavā vadītājs, bija formulējis uzdevumu «klasiskā melnbaltā procesā dokumentēt atklāto gaismas esību», kas arī ir mūžam aktuālā fotogrāfijas «programma», skatīta no eksakta skatpunkta. Uzdevumam pilnībā atbilstoši ir Igora Trepešenoka darbi Esmu nokavējis I-III, kuros autors pētījis no logiem ieplūstošo dienasgaismu, tās atspulgus uz dažādām virsmām, gaismas radītos telpiskos efektus. Gaismas «darbības» vieta - tukšā uzgaidāmā telpa Ludzas dzelzceļa stacijā - komplektā ar nosaukumu pat vieš zināmas poētiskas asociācijas, kas tik ļoti piestāv tradicionālai melnbaltajai fotogrāfijai. Pazīstot radošās darbnīcas vadītāju un viņa perfekcionismu it visā, kas saistīts ar melnbalto fotogrāfiju, tās radīšanas, uzglabāšanas un eksponēšanas smalkumiem un noslēpumiem (kurus viņš izkopj savā fotogrāfijas centrā un galerijā Stambulā), pieņemu, ka Mehmeta Kismeta radošā darbnīca informācijas un pieredzes ziņā varēja būt viena no visvērtīgākajām 2009. gada ISSP. Jācer, ka studenti ir pārņēmuši kaut ko no pasniedzēja aizrautības un perfekcijas, un tagad atliek vien iegūtās iemaņas nākotnē piepildīt ar savu saturu.
Pieminēšanas vērti ir arī brīvās tēmas radošās darbnīcas ietvaros radītie darbi. Darbnīcas vadītāji Iveta Vaivode un Aleksandrs Gronskis raksta: «Mūsu darbnīcas uzdevums bija, izmantojot fotogrāfijas mediju, atklāt maģisko ikdienišķajā.» Kristelas Omsas (Nīderlande) fotogrāfiju sērija Bez nosaukuma ar «maģiskā» vai vismaz negaidītā atklāšanu (vai inscenēšanu) visikdienišķākajos priekšmetos attāli sasaucas ar to fotogrāfijas pielietojuma veidu, kuru pārstāv, piemēram, Šveices mākslinieki Pēters Fišli un Dāvids Veiss un kuru savās fotogrāfijās, videodarbos un instalācijās konsekventi attīsta Latvijas mākslinieks Romāns Korovins. Savukārt Kristīnes Sergejevas darbs Plaukstu līnijas piesaistīja uzmanību ar gandrīz abstraktu izteiksmes līdzekļu lietojumu (plaukstu līnijas melnbaltā attēlā veido neregulāru, organisku ornamentu, kas atgādina kādu nepazīstamu augu shematisku attēlojumu) un spēles momenta integrēšanu darbā, pievienojot attēlam zīmītes, kurās citi vasaras skolas dalībnieki verbalizējuši savas asociācijas. Savukārt Kaspars Breidaks darbā Trīsarpus stundas uzticības izmantojis sirreālistiem raksturīgo kolāžas principu, miksējot attēlus un teksta fragmentus, izveidojot visai hermētiski noslēgtu formālu vienību ar tēlu sistēmu, naratīvu un estētiku.
Vai vasaras skolā nedēļas laikā var kļūt par fotomākslinieku vai fotogrāfu? Vai varbūt beidzot «iemācīties taisīt labas bildes»? Visticamāk, ka ne, un tas arī nav vasaras skolas mērķis. ISSP var dēvēt par fotoplenēru vai tematisku Arteku - paliekošus rezultātus no tā negaida, bet lietderīgi pavadītu laiku un jaunas pazīšanās gan.