Plikam diplomam nav svara
Jaunie sabiedrisko attiecību (SA) speciālisti ekspertu vērtējumā tiek sagatavoti diezgan labi, taču viņiem trūkst praktisko zināšanu un gatavības smagi strādāt un sākt karjeru no asistenta pozīcijām, lai gan pēdējos gados šāda attieksme mazinās. «Pēc augstskolas ikviens pats sāk radīt sava diploma pievienoto vērtību,» saka SA aģentūras Consensus PR direktore Dana Hasana. Konsultanta statuss SA jomā jānopelna, un nepacietīgie nereti dabiski atsijājas.
Paļauties uz diplomu vien šajā nozarē nevar. Jau studiju laikā jāizmanto iespējas praktiski pastrādāt (kaut bez samaksas), kā arī jāpadomā par iespēju profilēties vēl kādā specialitātē. «Starpsektoru izglītības pieredze var būt izšķirošs bonuss,» norāda Latvijas Asociācijas sabiedrisko attiecību profesionāļiem valdes priekšsēdētājs Tomass Kotovičs. Daudzi uzņēmumi uz SA speciālista lomu gan joprojām raugās standartizēti, nepamanot SA spēku stratēģiskajā vadībā, komentē Komunikāciju akadēmijas valdes locekle Dzintra Riekstiņa.
Kvalitatīvākās izglītības sniedzējas SA jomā, pēc ekspertu domām, ir LU, Vidzemes Augstskola, arī BA Turība. Daļa augstskolu gan cieš no pārlieku teoretizētas pieejas, turklāt daudz auglīgāku saikni ar darba devējiem radītu prakšu centralizēta organizēšana, uzskata D.Hasana, bet piebilst, ka skolu vēlme piedāvāt komunikācijas studijas bieži ir kā laikmeta spogulis - visu diktē pieprasījums, kvalitāte ir otršķirīga.
Labs risinājums, kā izvēlēties, kur studēt, būtu nozares studiju iespēju reitings, domā Dz.Riekstiņa. Viņasprāt, SA vienmēr ir lieliska papildkvalifikācija personības pilnveidošanai, bet, ja to izraugās par pamatprofesiju, jābūt ļoti skaidram priekšstatam par reālo darbu un karjeru. Svarīgas ir arī personiskās dotības.
Eksperti prognozē, ka arvien būtiskāks faktors šīs jomas studiju izvēlē kļūs mācību ilgums, un iesaka vērtēt programmu saturu, prakses iespējas un jau studējošo atsauksmes. Viņi gan ir vienisprātis, ka tik milzīga interese par SA kā līdz šim nav pamatota. Šāda izglītība, protams, palīdz arī citās profesijās, taču, ja to grib likt karjeras pamatā, jārēķinās, ka darbs atradīsies tikai labākajiem. «Šobrīd šajā jomā strādā pārsvarā jauni speciālisti, nav veco kadru, ko nomainīt. «Pīāristu» skaits vairs strauji neaugs,» - tā T.Kotovičs.
Daudz «laimes meklētāju»
SA joma, līdzīgi kā reklāma, starp komunikācijas zinātnēm līdz šim tikusi uzskatīta par «naudīgāko», tāpēc, piemēram, žurnālistiku daudzi studē, skaidri zinot, ka tajā nekad nestrādās, bet mērķēs uz SA. «Intereses nav, un no mums vajag tikai formālu ķeksīti par praksi,» raksturo Latvijas Radio Ziņu dienesta vadītāja Mirdza Vizule.
Tas pats gan sakāms par visu komunikācijas zinātņu bloku - šīs studijas nereti izvēlas tad, kad nezina, ko izvēlēties. Izdevniecības Dienas Mediji galvenā redaktore Nellija Ločmele uzsver, ka tādi «laimes meklētāji» būs vienmēr, taču mazāk to kļūs tad, kad studiju programmas, jo sevišķi žurnālistikas, tiks vairāk orientētas uz profesionālo vidi.
Tas ir galvenais šīs jomas studiju trūkums, apliecina arī citi eksperti. «Latvijā žurnālista izglītību pārsvarā iegūst, balstoties uz teoriju, un zināšanu līmenis nav gana augsts,» saka TV kanāla LNT Ziņu dienesta vadītāja Inese Kārkliņa. Pietrūkst mākas strādāt ar TV tehniku, montēt sižetus, iziet tiešraidēs. To pašu min arī M.Vizule no Latvijas Radio, norādot gan, ka jauno žurnālistu pluss ir spēja tehnoloģijas ātri aptvert. Jaunie labi zina svešvalodas, taču nabadzīga ir viņu latviešu valoda un arī vispārējā erudīcija. I.Kārkliņa uzsver: līdzīgi kā SA jomā, pasaules medijos par žurnālistiem aizvien labprātāk darbā tiek pieņemti cilvēki ar padziļinātām zināšanām kādā citā jomā. Tādus ekspertus reportiera arodā gatavs apmācīt arī pats medijs.
Augstskolās, kas gatavo žurnālistus, trūkst praktiska ieskata mūsdienu mediju iespējās, uzskata N.Ločmele. «Ja 3.kursa students brīnās, kas ir blogs, ir bēdīgi. Jaunās lietas arī nedrīkst būt tikai studenta pašiniciatīva,» viņa saka. Klupšanas akmens ir augstskolu ierobežotās materiālās iespējas, taču trūkst arī svaigākās tendences pārzinošu pasniedzēju, norāda I.Kārkliņa no LNT.
Otra nepieciešamība, ko studenti patlaban negūst vispār, ir izpratne par mediju biznesa principiem un modeļiem. Savukārt kā trešo būtisko stūrakmeni jauno žurnālistu sagatavošanā N.Ločmele min skaidru ētisko standartu iedibināšanu. «Šajā ziņā augstskolas cenšas, un to loma ir neatsverama, jo patlaban redakcijās šos standartus iemācīt nevar.» Viņa uzsver, ka augstskolām (arī studentiem) vairāk jāiesaistās mediju kritikā, kas ļautu uzlabot Latvijas mediju vidi.
Tas, vai kļūsi par labu žurnālistu, lielā mērā atkarīgs no paša, jo īpaši, studējot LU, kur lielāks «konveijers», vērtē eksperti, vienlaikus gan nenoliedzot, ka no tās nāk daudz labu jauno kadru. RSU un Vidzemes Augstskolā prasības ekspertu skatījumā ir stingrākas, lai gan RSU gadījumā - varbūt pat pārspīlētas un grafomāniju veicinošas. Šo abu iestāžu pluss gan ir mazāks mērogs un tāpēc ciešāks kontakts ar pasniedzējiem.