Politiskajā praksē pierasts paņēmiens ir situācijas dramatizēšana, tās aprakstīšanai lietojot krāšņas metaforas. Šādi var gan attaisnot elites kļūdas, gan sagatavot publiku nepopulāriem lēmumiem (abi mērķi viens otru neizslēdz). Šobrīd mēs bieži dzirdam, ka patvēruma meklētāju krīze ir sarežģītākais izaicinājums, ar kādu Eiropa saskaras kopš Otrā pasaules kara.
Pirmkārt, notiekošais patiešām ir kaut kas tāds, kam sekas mēs strebsim (ja izstrebsim) vēl gadiem ilgi. Bet - un tas būtu, otrkārt - šādi paziņojumi liecina par apbrīnojamu atmiņas īsumu, kas savukārt rada ļoti nepatīkamus jautājumus.
Paskaidrošu. Vairākas reizes pēc Otrā pasaules kara Eiropa ir piedzīvojusi kaut ko, manuprāt, tik katastrofālu kā cilvēku brīvības sadragāšana ar tankiem. Ungārija 1956. gadā, Čehoslovakija 1968. gadā. PSRS iebruka valstīs, lai uzspiestu savu gribu, slepkavoja cilvēkus, tūkstošiem devās emigrācijā, tūkstošiem tika sakropļotas dzīves. Un Rietumi nepārprotami nebija gatavi kaut cik adekvāti reaģēt. Vai tās nebija «krīzes», «izaicinājumi»? Kas demonstrēja, ka indivīda, nācijas gribai un iecerēm nav nekādas nozīmes?
Ikvienam domājošam cilvēkam ir skaidrs, ka šādas krīzes saturiski ir nesalīdzināmas, tādēļ, atkārtošos, netiek apstrīdēta patvēruma meklētāju krīzes nozīme un mērogs. Runa ir par to, cik viegli Eiropas politiskā elite manipulē ar simboliem, salīdzinājumiem, un arī par to, cik viegli aizmirst (izvēlas aizmirst?) šajā kontinentā notikušās traģēdijas. Ja tik viegli no elites atmiņas pazūd veselu nāciju apspiešana, kas turklāt notikusi tikai pirms dažām desmitgadēm, tad nebrīnītos, ka agri vai vēlu tiks dota «zaļā gaisma» Krievijai Ukrainā.
Turklāt atšķirībā no 1956. vai 1968. gada situācijas risināšana nenozīmē militāru konfliktu ar lielvalsti, līdz ar to atļaušos būt rupjš un teikt, ka Eiropas līderi nodarbojas ar muldēšanu un jēdziena devalvāciju. Atgādināšu arī, ka vēl pirms dažiem mēnešiem mums jau bija «lielākā krīze, ar kādu Eiropa saskaras», Grieķijas izskatā. Sāk izskatīties, ka Eiropas elitei arvien biežāk sāk gadīties pilnīgi neprognozētas, absolūti ārkārtējas situācijas, kad tā nezina, ko ķert, ko grābt.
Līdz ar to cilvēkiem, kuri jūtas Eiropai piederīgi, šobrīd un tuvākajā nākotnē lielākais izaicinājums būs savās sirdīs un prātos nošķirt Eiropu kā kultūras, tradīciju telpu no Eiropas deģenerējušās politiskās un biznesa elites. Ņemot vērā šīs elites lielo ietekmi (diemžēl), tas gan patiesi varētu būt ļoti grūti paveicams uzdevums. Vispirms būtu jātiek pāri mums ilgstoši smadzenēs «sapilinātajam», ka Eiropa un Eiropas Savienība ir viens un tas pats.