Tradicionālais rūpals ir godājams, tomēr kā pirms gadsimtiem, tā arī tagad jūras mestā sidrabiņa lauvas tiesa nāk no tirdzniecības un tranzīta. Saprotams, ka ne minerālmēsli vai nafta, ne arī NATO kravu konteineri, kas saistās ar jūras transportu un nes ievērojamu peļņu, nav tik uzrunājoši kā žāvēta plekste. Nemaz nerunājot par urbumiem jūras šelfā, kas pēdējā laikā iekļuvuši spitālīgo kārtā.
Un tomēr tieši tam un līdzīgiem pasākumiem (tajā skaitā arī militārajai flotei) mūsu attiecībās ar jūru ir vislielākā nozīme, kas šķiet neproporcionāli maz pārstāvēta omulīgi romantiskajos Jūras svētkos, kā tie pēdējā laikā tiek oficiāli dēvēti.
Raudzīties uz mūsu, cilvēku, attiecībām ar jūru un to svinēšanu plašākā kontekstā ir ne vien saprātīgi, bet savā ziņā arī veselīgi, lai novērstu nesamērīgus kreņķus. Jo, ziņu virsrakstu līmenī vien paraugoties uz Latvijas zvejniecību, var šķist, ka gals drīz būs klāt. Desmit gadu laikā mūsu zvejas flote sarukusi vairāk nekā uz pusi, un tas ir tikai sākums. ES piemaksā, lai mūsu jūras arājiņi grieztu savus zvejas kuģus lūžņos. Tomēr šāda mūsdienu kolektivizācija, arī zvejniecību plānojot ES līmenī, tūlīt nedzen zvejniekus strādāt dokos vai Kālija parkā. Sastrādāties savā starpā - to gan. Arī modernizēties, kam saprātīgākie liek lietā par sazāģētajiem kuģiem kompensācijās saņemtos 11 miljonus latu. Lai ar kā ērcīga domiņa tiektos salīdzināt, ka ES pašlaik kolektivizē līdzīgi kā boļševiki pēc kara, šie tomēr ir principiāli, pēc būtības atšķirīgi procesi, un, prātīgi plānojot, pašreizējais daudziem var izvērsties par taustāmu privātu labumu un sakārtošanos visai nozarei.
Tāpēc tenkas par Latvijas zvejniecības galu vai pat panīkumu ir pārspīlētas. Nekas gan nenotiek pats no sevis, un kā jebkurā jomā, tā jūrā jau nu visnotaļ vajadzīga veselīga spīts un stipra griba. Pārliecību un noturību, un viss cits sekos. Kā šai dainā: Sudrabiņa jūru bridu,/ Zelta kurpes kājiņā./ Visi ļaudis tā sacīja,/ Ka nogrimšu dibenā./ Ar Dieviņu es pārbridu,/ Zelts pa virsu lidojās. Šeit ir viss: zināms starta kapitāls, analītiķu neiztrūkstoši skeptiskās prognozes, ticība izvēles patiesumam un turēšanās pie tās un galu galā - panākumi un peļņa. Savas pārliecības drošumam šai dainai pievienojiet uzņēmuma vadības bakalaura vai maģistra grādu, un biznesa plāns gatavs.
Ne velti 1936. gadā Pāvilostā sāktie zvejnieku un zemnieku svētki, tā tos tolaik sauca, pēc kara jau diametrāli citā sabiedriskajā iekārtā tomēr tika pārņemti, līdz, karogiem mainoties atkal, kļuva par mūsu Jūras svētkiem. Galvenais paliek. Un to ir vērts nosvinēt.